doma, ka kāds, kas šeit itkā skaitās savējais (teiksim ne students kojās) neuzskata pilsētu par savējo, sāpina!
kaut arī ne visu, kas notiek pilsētā uztveru ar sajūsmu, tak trešā paaudze pārdaugavā atstāj zināmu spiedogu - nav citas vietas, ko es varētu nosaukt par savējāku ;(
Rīgā ar pārtraukumiem esmu dzīvojusi pusi dzīves, vairāk nekā jebkur citur, bet par savu joprojām neuzskatu. Nav tādas manas pilsētas/ciema laikam vispār kā škiras. Vismaz ne tādas, kurai es justos piederīga.
He.
Ja es pamatīgi atvēzēšos, varu iztaisīties par rīdzenieku un pārdaugavnieku ceturtajā paaudzē, bet nu netaisīšos vis.
Ja padomā, mūsu famīlija dzīvo vienā mājā un pat vienā dzīvoklī jau piecas paaudzes. Ar maznozīmīgu pārtraukumu uz kādiem 45 gadiem, bet tas ir štrunts.
prieks, ka kāds vēl arī nekautrējas sevi paziņot par rīdzinieku ;)