Jā, es kko līdzīgu vakar vīram stāstīju, kurš tā īsti "lauku" skolu nav piedzīvojis.
zin, tas kā kura "lauku" skola.
Tādu intrigantu-pašdarbnieku pulciņu kā Salacgrīvas v-sk vēl pameklēt vajag...
nu Roja jau nebija nekāda medusmaize. Bet uzsvars uz to, ka visi - skolotāji, bērnu vecāki viens otru pazīst, & tikko kā kādas problēmas, tās pa tiešo tiek risinātas.
Nu jā - tas gan. Uzreiz viss skaidrs, kas ko un ar ko. Jo sevišķi sīko klasēs. Vēlāk jau iemācas pa kluso podus gāzt.
Salacgrīva nav lauki. Lauki ir Maztupeņu ciema pamatskola, kurā pirmās trīs klases ir apvienotas, kopā pieci bērni.
Tu saki?
Manā jaunībā tik traki nebija. Pirmajās klasēs bērnu pietika.
Manā arī ne. Tad vēl bijām až astoņi vai deviņi klasē.
patiesībā ir gan. Lauku kategorijai manā izprtanē kvalificējas visi miesti, kuros ir ne vairāk kā 2 - 3 skolas - jebkura kalibra. Līdz ar to lielākā daļa bērnu un vecāku ir savā starpā pazīstami.
Var jau būt. Kad runāju ar Kuldīgas klasesbiedrenēm, bišķi grieza ausīs pastāvīgā atkārtošana par īpatnējām cilvēku attiecībām mazā pilsētā. Tur atkal pietrūkst tās distances starp cilvēkiem, visi dzīvo viens otra acu priekšā un vārās savā sulā gadiem un gadu desmitiem. Atkal otra galējība sanāk.