te nu viņa atkal ir. istabas stūrī, pie loga, uz gultas malas, kad es mēģinu aizmigt. viņa glauda manus matus, ja es raudu un lai kā viņa censtos, es raudu vairāk.
viņa vairs nesmejas, viņa nekliedz, viņai vairs neviens nestāv ceļā, pirmo reizi divdesmit viena gada laikā, viņa var darīt visu ko vēlas un viņai nav jāgaida, bet viņa gaida.
varbūt atkal kāds nostāsies ceļā, varbūt kāds palūgs pagaidīt.
bet varbūt nē.
un tās ir beigas.

man patīk domāt, ka mana dzīve šobrīd izskatās, kā tās ainas filmās, kad tu ej uz priekšu un aiz tevis viss sprāgst un deg, tu neskaties atpakaļ, tu ej uz priekšu. ar pārliecību un visu pārējo.
ja mēs paskatamies uz īstenību, tad tur vairāk izskatās pēc brīža, kad Joker blew up the hospital un viens bloks neuzsprāga, viņš paskatījās atpakaļ un izmisīgi spieda pogas, kamēr viss notika. atšķirība starp mani un viņu ir tā, ka es tikai stāvu un skatos. sprādziens notiks. man sejā. negaidīti. neparedzami. un man nešķiet, ka es pieliekšos vai aiziešu tālāk.

no degošas mājas var glābt mākslas vērtības vai bērnu, kas varbūt izaugs ģēnijs, varbūt narkomāns.
var neglābt neko, bet liesmās cept desas.