psiho_analitike [entries|archive|friends|userinfo] psiho_analitike [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

[Aug. 26th, 2009|01:28 am] iespējams rīt pie astrologa. gribu beidzot saprast, ko iesākt ar manām un Kārļa attiecībām. jeb kā saka - vai nu sāpīgi un ātri - ej pie astrologa, vai nu sāpīgi un ilgi - ej pie psihoterapeita. :D p.s. viņš šodien neko neuzrakstīja. atkal jau sāku grimt skumjās. bet turos. kaut kā pagaidām gribu piedzerties, pīpēt un nevilkt iekšā, kā arī kādu labu grāmatu, bet ne par laimīgu mīlestību link post comment

[Aug. 25th, 2009|02:32 pm] esmu sākusi dzert īstu kafiju bez piena. un ja piegāž 4 karotes cukura tad ir PAT garšīga. pff īsi sakot, gatavojos beidzot aizvazāties uz centru, satikt draudzeni un vnk pabūt cilvēkos. . vakar man uzrakstīja Kārlis. un pat nosauca mīļvārdiņā... viņš bija priecīgs par to, ka no rīta viņam biju novēlējusi jauku dienu. viņš teica, ka tas bija mīļi. bet man vienlaga bail, ka šis periods ir tikai uz īsu brīdi un atkal viss sāksies no jauna. vienīgais, ko es sāku saprast - ir jābeidz strīdēties par pilnīgiem sīkumiem. man ir jāpārstāj to darīt, citādi es visu izjaukšu. esi pzitīva, esi pozitīva, esi pozitīva... vakar jau atkal piepildījās mana vīzija. tieši kā biju paredzējusi, 22:05 atnāca īszina. bet es vēl eksperimentēju un pētu. paliek interesanti. un es ļoti gribu aiziet pakaļ Kāruma sieriņam bet nevaru jo tajā veikalā es vairs savu kāju nesperu, bet citā veikalā tie kārumi nav. ko lai dara.. pārkāpt pāri lepnuma un iet uz to veikalu pie tā kuces maitas pasistās krievenes vai arī iztikt? hmm.. link 2 comments|post comment

[Aug. 24th, 2009|02:05 pm] gribās rakstīt ar slīpajiem burtiem. tad man rodas sajūta, ka esmu rakstniece. heh. patiesībā sakot, ... es nespēju izskaidrot vārdiem, kas ar mani notiek. mani ir pārņēmušas dziļas skumjas. dziļas, dziļas skumjas... es visu laiku domāju par Kārli, un sajūta vien, ka viņš varētu būt pa īstam pārstājis mani mīlēt, mani līdz sirds dziļumiem un vairāk, sāpina. es cenšos izmantot metodi, esot optimistiska, sūtot viņam sms, novēlot jauku dienu, uz kuru, protams, neviens man neatbild... es drīz iztukšošu sevi. es vairs nevaru... es vnk vairs nevaru. ja viņš nemainīs savu attiksmi, ja viņš nesajutīs, ka viņam es esmu svarīga, nu tad viss... es spēju cīnīties, bet ne ilgi. vnk manas spēka rezerves ir tik mazas.. es jūtos tik nogurusi, tik iztukšota... tik viena. :( es negribu vairs paralēli nevienu citu. es esmu arī no tā, nogurusi. jānim vakar arī pateicu, lai viņš liekas mierā un aizmirst mani, jo es viņam nodarīšu tikai pāri. negribu neko. tikai - vai nu pozitīvu turpinājumu vai nu beigas. tas ir viss, ko spēju pateikt. esmu galīgā melnajā caurumā. plānoju iet pie astrologa. un pavisam drīz. es gribu zināt, vai mums abiem vēl kas spīd vai arī tas ir viss... jo ātrāk zinās, jo labāk. jo man drīz aptrūksies spēki. un es lēnām lūztu. es pat negribu domāt par ko es pārvērtīšos, ja ļaušos tām sāpēm. jo tagad es ļaujos.bet nedrīkst!!! par spīti visam ir jādomā labas domas, ir jāmaterializē prātā viss labais un tas piepildīsies, tikai ir jādomā labas domas.... jāiekodē. es jūdzos link post comment

[Aug. 23rd, 2009|10:59 pm] nu, ko lai es saku. ir dirsā. ... sākšu ar to, ka toreiz neuzrakstīju, kā man gāja satiekot Kārli. Aizbraucu, biju visai vēlu, jo mēs pa dienu ar draudzeni aizsēdējāmies un tad es nokavēju to autiņu uz kuru man vajadzēja paspēt. Nākamais gāja pēc stundas, - sanāk, ka aizbraucu un mums bija malziet vairāk kā stunda laika, jo pēdējais transports ir pusdesmitos un jātiek atpakaļ. īsi sakot, kāpu laukā no autiņa, viņš stāv pretī, bet.. neviena smaida. vispār, nekādas prieka izpausmes, ka es būtu pie viņa atraukusi. Un tā arī viss vakars pagāja - viņš bija drausmīgā noskaņojumā, visu laiku stāstīja negatīvas lietas saistībā ar darbu, burkšķēja vienā burkšķēšanā un bija neciešāms. es vispār nejutu no viņa puses nekādu prieku. nekādu. Vienīgais labums bija tāds, ka viņš runāja par to, ko mēs varētu sadarīt, ja viņš dabūtu brīvdienu - un mēs ietu un darītu to un šito, un būtu forši utt. Bet atvadoties, pirms manas aizbraukšanas, mēs vnk stāvējām viens otram pretī. nekādas mīļuma izpausmes visas stundas garumā no viņa puses. es vnk neizturēju un pajautāju - kas notiek? kāpēc Tu esi tik vēss? Un viņš atbildēja, ka laikam tāpēc, ka tik slikti mums iet. Es pateicu, ka viņa attieksme un vēsums tam tiešām nepalīdz. Beigās es viņu apskāvu, bet neguvu nekādu sajūtu, ka viņš dotu pretī kaut kādu mīļumu. es jutu noslēgšanos un pamatīgu ieiešanu savā lomā - cietēja lomā, vai kā to labāk nosaukt. beigās es pateicu, ka braucu un, viņš mani noskūpstījis, malziet vilcinoties, aizgāja. Godīgi sakot, es knapi turējos, lai nesāktu raudāt. Bet esu sev nosolīusies viņa klātbūtnē vairs neraudāt. bija grūti noturēties, bet noturējos. Braucot atpakaļ, uzreiz uzrakstīju draudzenei, vina mani nomieirnāja, ka noteikti viss nav tik katastrofāli, kā man liekas, un lai es mēģinu sarunāt tuvākajā laiā vēl kādu tikšanās reizi. Paņēmu, uzrakstīju viņam, vai nevar brīvdienās, ko sadomāt - nu piepildīt kādu no viņa plāniem, ko viņš stāstīja. Viņš atbildēja - pēc pusstundas pauzes un manas pīkstināšanas - ka viņš to mēģinās noskaidrot. es beidzu domāt slikti. Nākamajā dienā, uzrakstīju viņam ikdienišķu garu vēstuli - nu viskaut ko - apjautājos kā pa darbu, pastāstīju, ko daru utt. Vakarā nebiju pie kompja, jo aizlaidu uz Rīgas svētkiem. Vakarā pārbaucu mājās, ar priecīgu degsmi eju iekšā draugos, - domāju, tūlīt būs atbilde - ... bet nekā. jā, izlasījis, pat skatījies manu proflu. bet nekā. es tā nodomāju - nu varbūt, noguris, negribēja tabildēt. bet vienlaga tas man tā iesēdās prātā - nu tas tā attieksmi bišķi parāda viņējo - it kā būtu vienlag, rakstu viņam vai nē... Mums jau agrāk bija saruna par to, agrāk viņam bija konstanti niķis neatbildēt un tad toreiz nosolījās atbildēt. Laikam kaut kā aizmirsies... Beigās, vakar no rīta atnāk sms, ka varu pie viņa braukt un palikt pa nakti. Ok, kravāju mantiņas un braucu. Satiku viņu, bija pat labā noskaņojumā, es nobrīnījos, jo biju gaidījusi aizkaitinātu seju. Kā izrādās, iepriekš bijis pie viena sava drauga, iedzēruši aliņu... tagad skaidrs prieka avots. tātad nevis es, bet draugs... aizbraucām ar riteņiem pie upes... uzēdām un tad es tā pajautāju - kāpēc neatbi;dēja uz manu vēstuli? uz ko viņš atbild - negribēju. opā. negribēja. jauki. es apvainojos. un viņš uzsprāga - sāka teikt, kā viņam ats viss ir noriebies, mūžīgā kasīšanās par sīkumiem utt. Karoč sākām ne ta kasīties, bet runāt. Un cik es no viņa sapratu, viņš no tā ir noguris [un ko tad ellē man teikt??], viņš ir pilns ar negatīvismu attiecībā uz mums, neredz nākotni un tad vēl paziņoja, ka mums vairāk neesot nekā kopīga un mēs esot atsvešinājušies. vispār sāpigi ko tādu dzirdēt. īpaši jau, ja viņš to runā, bet tajā pašā laikā izrāda tādu kā uzmanību, es nez, barojot mani ar rosoli.. sanāk tāda kā pretstatu spēle - viņš stāsta, cik viss ir slikti, bet tajā pašā laikā sniedz kaut kādu uzmanību. ok, uzmnaīabs apliecinājumu līdz tam brīdim  nebija nekādi lielie, protams... vienīgi, kad braucām ar riteņiem, viņš nesās pa priekšu bet ik pa brīdim apstājaš un mani pagaidīja. un tad, kades pateicu, ka avrbūt varētu braukt ar mazāku atstarpi, ieklausījās un tā arī darīja. ai.. pēc tam aizbraucām atpakaļ, pasēdējām dīvānā, parunājāmies...tiešām pa ilgiem alikiem parunājāmies - bet defaultā par pasauli. Viņš pat ieklausījās un nenoraidīja neko no tā, ko es teicu. nu un pēc tam sākām kutināt viens otru un pēc tam sekojoši mums bija tas, ko sauc par seksu - pirmo reizi pēc viena mēneša. Un..un pēc tam viņš aizgāja uz otru istabu, pat lāga mani nesamīļojot, atstājot kā tādu, padauzu, kā tādu mēbeli, vēl izspļaujot - ka laikam sekss ir vienīgais, kurā mums saskan. es goda vārds - pēc tam kad viņš aizgāja uz otru istabu, raudāju. man tā sāpēja... sekss esot vienīgais, kas mums saskan. bļāviens, tas bija kā ar nazi. viņš nāca atpakaļ un es ātri noslaucīju asaras un aizgāju uz vannasitabu. tur es atkal jau raudāju, centos sev palīdzēt ar uakstu ūdeni, visu laiku gāzōt uz sejas... vnk es jau vairs nevarēju. man nolaidās rokas no viņa negatīvisma un vienladzības un tik brīvas runāšanas it kā viņš mani vairs nemīlētu... beigās manas asaras nomainīja dumsas, un es sev, skatoties spogulī pateicu - pie velna, man nevajag vīrieti, lai es būtu pašpietiekama un laimīga!! - izslēdzu gaismu un aizcirtu durvis. aizgāju uz mūsu istabu, viņš au bija gultā. aizgāju blakus. bet negribe'ju viņam pieskarties. klusums. viņš pajautāja - kas noticis, sagruzījies, par ko? un es nevarēju neko pateikt. man gribējās raudāt. tu zini to sajūtu, kad ir jārunā bet nespēj jo katrs vārds nāk ar veselu asaru straumi. labi, ka bija tumsa. viņš neredzēja, ka dažas asaras nekontorlēti parlija pār maniem vaigiem. es patiecu, ka es ļoti pārdzīvoju to, kas tagad starp mums notiek. un pajautāju - vai viņš arī pardzīvo? un viņš atbidēja - iekšēji. pēc tam viņš jau laidās miegā un es uzdevu vienu pēdējo jautājumu - es tev vēl esmu svarīga? un viņš atbildēja - jā. un tad es pateicu, ka es jūtos tik neazisargāta un trausla. un tad viņš kaut ko izmeta par rakstura vājumu utml, un es pateicu, ak tas viss ir bulsshits un viņam nav taisnība. beigās, viņš vnk, juta, cik esmu esmu sagrauta un noteica - negruzies - un pievilka mani sev cieši klāt. viņš aizmiga, bet es visu nakti nepsēju aizmigt. tik kādas divas stundiņas. bet pirmo reizi pa cik ilgiem laikiem, mēs gulējām cieši cieši apskavušies... viņš miegā visu laiku mani cieši apskāva un ja es biju kkur tālāk, - viņš mani atrada un pievilka sev cieši klāt. tas sildīja sirdi, lai arī es nezināju, kā to tulkot un vai tas nav ti uz šo brīdi... saproti, man ir zudusi ticība tam, ka viņš mani vēl mīl. bet no rīta, pamostoties, viss bija - zini..tas bija kkas labāks nekā pēdējās divas reizes kopā.. viņš mani pats noskūpstīja vairākas reizes, sauca mīļvārdiņos, pat tajos, kuros nebija saucis ilgi.. uzēdām, parunājām tāpat un beigās šķirāmies - viņš brauca uz darbu, es gāju uz autiņu. Viņš mani apskava - es nebiju to gaidījusi, parasti viņš mani neapskauj. viņš peipsieda mani sev cieši klāt un pēc tam noskūpstīja. un viss. tas ir viss, ko es varu uzrakstīt. daudz jau.. bet kaut kādas savas sajūtas un kko citu - citreiz. bet vienvārdsakot, sāpīgi. link 2 comments|post comment

[Aug. 21st, 2009|04:20 pm] gribu rakstīt, kā man vakar gāja ar Kārli. bet saprotu, ka nespēju. davai vēlāk... īsāk sakot - sāpīgi. link 1 comment|post comment

[Aug. 20th, 2009|01:23 pm] burvīgi. šobrīd pa manu dzīvokli uz pilnu klapi skan Harijs Spanovskis ar savu ''Tā ir dzīve''. ...jā, es arī nesaprotu, kādā sakarā. bet LMK šodien iespārda. :D ... thāāātad, mīļā latviešu tauta, šobrīd es gaidu draudzeni, mēs taisīsim ēst un dzersim pussaldo vīnu. :)) pasaki, ka neizklausās izcili? woh, forši. tikai cerams, es nebūšu pārdozējusi šo elles dziru, jo man šodien vēl jābrauc pie Kārļa uz citu pilsētu, ciemos... un vakar pie mani bija Jānis. vispār zini kā bija? atbraucu uz rīgu, un mums bija sarunāts ar Jāni, ka vakarā satiksimies. viņš atbrauc un es viņu uzaicināju augšā pie sevis. neko, beigās tur pļāpājām, ēdām manis gatavotas vakariņas, kuras viņš atzina par NORMĀLĀM. pēc tam pārcēlāmies uz otru istabu, skatījāmies dabas raidījumu par čūsku un viss, panesās.. no divām reizēm, mēs to izdarījām vienu bez prezervativa un tagad es kožu sev pirkstos. nu nedrīkst, nedrikst gulēt ar puisi bez prezervatīva, nu nedrīkst! cik reizes tas ir jāborē, lai pielec bļin! ok, Jānis vēl ir labs gadījums, jo viņam ir maza pieredze un viņam nevarētu būt nekādas dranķības [cerams], bet nu vairāk tā nevajag. lai arī atzīstu, bija pat ļoti labais...uzreiz jūt atšķirību, kāda ir ar un kāda bez. nujā. anyway.. man liekas, ka es drīz pārtraukšu satikties ar Jāni. un šanī brīdi man paliek bail, ka es atkal palikšu viena ra savām bailēm par Kārli.. vnk, tas ir nejēdzīgi... es vakar sēžu istabā ar Jāni, bet atnāk īsiņas no Kārļa...viņam manis pietrūkstot...viņš ļoti gribot mani satikt... eh. un kur viņš bija, kad man viņa uzmanība bija tik ļoti vajadzīga? KUR tad viņš bija? tagad, kad esmu sameklējusi mīļāko, viņam pēkšņi mani atkal vajag. nu kas tas vispār par bullshitu, jēziņ, goda vārds, LOĢIKA VECIM. kā paliek viens un bez sabiedrības, tā mani vajag..l ok. es tagad sacepos bet vispār, man vakar bija sajūta, ka es gribēju, lai tas Jānis zuturas tikai brītiņu. man kaut kā ļoti nepatīk, ja manā mājā ilgstoši ir cilvēks, kas nav mans. nu es envaru, man ieslēdzas tāda bezkomforta sajūta, tāda kā saspīlējums... un, šovakar es viņu pie sevis neaicināšu. sēdēšu viena pati mājās un skatīšos kādu komēdiju. žēl tikai, ka viena. neviena draudzene arī netiek. .. l abi, jādodas uz veikalu pēc produktiem, lai tad kad atbrauks draudzene, varam sākt gatavot :) ..  turat īkšķi, lai šodien ar Kārli,es būtu stipra. [lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka esmu apveltīta ar īpašu rakstura trūkumu] tad jau uzrakstīšu kā gāja p.s. bija labā sajūta, kad jānis šorīt aizgaja un visa lielā gulta piederēja tikai un vienīgi man! burvīga sajūta! ilgi nekas tāds nebija izjusts :) link post comment

[Aug. 19th, 2009|02:10 am] un sava tizlā garastāvokļa dēļ, es šodien nodarīju pāri Jānim. Es sāku meklēt kašķi, viņš iesaistījās, [ bet tikai tāpēc, ka gribēja man palīdzēt], un es nodevu pa bundžām pēc pilnas programmas, sarunāju viņam tādas lietas, ka es atcerēties negribu un viņš ļoti apvainojās, izgāja no skaipa neatvadoties. es uzrakstīju viņam sms un atvainojos, bet zinu, ka ar to būs par maz. es saprotu, ka viņš nebija to pelnījis, viņš ir burvīgs cilvēks, tiešām skaists savā būtībā - un man pašai kauns par sevi, ka es psiholoģiski viņam daru pāri, lai arī viņš man neko nav nodarījis un nav pelnījis nevienu sliktu vārdu no manas puses. es esmu dranķīga draudzene...dažreiz patiešām. es ceru, ka es viņu rīt satikšu un varēšu atvainoties acīs. es ļoti ceru. es neiešu izlikties, ka viss ir kārtībā un nekas nav slikts pateikts. es atvainošos. un ļoti centīšos savākties citreiz. jo citi nav vainīgi, ka man ir slikts garatsāvoklis. tiešām nav vainīgi. p.s. iestāsti to sev, kad esi nikna un paliec nekonotrlējama savu emociju izpausmēs. tagad skatos chill. tas Ingars izskatās totāls drāzējs un ar īpašu intelektu neizceļas, lai arī lielākā daļa skatītāju par viņu ir sajūsmā. laikam es vienigā meklēju inteliģenci un smadzenes. Mārcis man patīk. jo viņš ir unikāls savā vienkāršībā. tas arī viss. bāc, man nesanāk dzīvot saskaņā ar sevis iepriekš noteikto principu. tb - nerunā sliktu par citiem cilvekiem, jo tad tu kļūsti zemāks par viņu - pat, ja tas cilvēks, ko aprunā ir bezpajumtnieks. viss nāk atpakaļ, visas sliktās domas. nevajag domāt un runāt sliktu par citiem, nevajag. bet ir grūti, ja iepriekš tā darīts. un galnais, ka runāt sliktu var par citiem, bet nosist mušu žēl. jā, man patiešām ir žēl nogalināt kādu kukaini, jo es uzskatu, ka viņam jau tā ir īss mūžs, un kas es tāda būtu, lai atņemtu viņam dzīvību tikai tāpēc, ka man traucē viņa lidināšanās man ap galvu? ok, tas neattiecas uz situācijām, kad es pati tieku apdraudēta- lapsene or smtg, bet, ja neviens man neko nedara, tad arī es neko nedarīšu - attaisīšu logu, izlaidīšu laukā un lai dzivo. man žēl citādi... un man nav kauns to atzīt, lai arī lielākā daļa uzskata, ka ar šādu domāšanu esmu nenormāla. lai domā,ko grib. tā ir mana dzīve un es tajā ierakstu tos principus, kas MAN ir svarīgi, nevis citiem. nu izklausās pārnenormāli pareizi. ko, lai vēl pastāsta... nujā, rīt pa veičiem. tas patiešām priecē, vismz kāds priecinš. tikaijāizdomā, ko vakarā, jo viena negribu palikt. ja Jānis ar mani runās, .... varbūt var viņu sarunāt, lai atbrauc pie manis. hmm link 2 comments|post comment

[Aug. 19th, 2009|01:55 am] man negrbas to teikt, bet man liekas, ka man ar Kārli lēnām viss iet uz galu. un es pat nezinu, ko jūtu. varbūt viss beigsies dabīgā ceļā, paliksim paziņas [pretēji viņa vīzijām par neiespejamu draudzību pēc šķiršanās], dažreiz satiksimies, lai parunātos par to, kā kuram iet un............ nē, tomēr iedūra. tomēr. protams, ka es viņu mīlu. man tikai tik biresmķgi pietrūkst VIŅA mīlestības, uzmanības, uzmanības, uzmanības, sajūtas, ka esmu svarīga, vajadzīga... dažreiz man viņš šķiet tik svešs... dažreiz es uz viņu skatos un vēl joprojām redzu to cilvēku, kuram pirmo reizi atzinos mīlestībā un kuru vēl joprojām dievinu. - bet es nevaru ļaut sev viņu mīlēt tā kā es mīlēju agrāk, es nevaru!!!!!!!!! jo es esmu no tām, kuras mīlm par daudz. pārāk daudz laiž caur sevi, sekojoši nekas vairs nesagādā tādu prieku kā tikai viņš un nav nekas cits, un un un...un ikkatrs strīds rada tādu depresiju.. es negribu tur atgiezties, es negribu izjust atkal tās sāpes un mocības. jo es zinu, ka neviens mani neuzklausīs un viņš aizies neatskatoties, domājot, ka es raudu, jo gribu viņu iežēlināt, ali arī nevineu pašu sasodītu reizi, es neesmu raudājusi tāpēc, lai viņu iežēlinātu. neesmu!!! es gribētu izkliegt to skaļi viņam acīs, es gribu izkiegt visu, kas manī slēpjas, visu, VISU!!!!! bet nevaru. jo nergibu sagraut to mazo trauslo tiltiņu, kas mūs vēl vieno. un tas patiešām ir trausls. ja es agrāk biju pārliecināta par to, ka viņš ir mans īstais,nujau es sev vairs šadas domas neļauju domāt. vnk neļauju. neļauju. es tagad saprotu, par ko toreiz runāja A.,kad viņš stāstīja, ka iepriekšējās attiecības viņam ir nodarījušas tik ļoti daudz pāri,ka viņš sevī iekšā ir uzcēlis aizsargmehānismu, ka nelaiž sev nevienu klāt tā iemesla pēc, ka negrib atkal tikt sāpināts. un tagad es to aizsargmehānismu sevī arī emsu sākusi veidot. es esmu kļuvusi malziet - es neiznu,kāda. man bail teikt. es tikai zinu,kā tas izpaužas. es vairs neko kārlim nesaku par to, kas man sāp attiecībā uz viņu. es esmu uzlikusi masku kurai viss ir labi, kura redz kaut k;adus defektus, bet viņu ats nesakar. es emsu uzlikusi masku, ka manī ir liels lepnums un spēks un ka viņš mani nesagraus. lai arī patiesībā viņam atliktu tikai paskatīties uz mani ar TO skatienu, un es JAU iekšēji sabruktu. un citreiz arī es sabruktu.. bet kopš taš rezies, kad viņš mnai TĀ mocīja...es vairs nespēju atklāties. ak dievs, es vairs nespēju atklāties. es vairs nespēju viņa priekšā raudāt, es vairs nespēju viņa priekšā kļūt vāja. es emsu visu varoša, visu stipra. esmu kļuvisi par to, par ko viņš ir mani padarījis... un es vairs neiznu ko domāt attiecībā uz to, kas tagada esmu - esot kopā ar viņu... jo tā noteikit vairs neesmu es. un ats tik biresmīgi ļoti ļoti sāp. ļoti. un tagad, sēžot viesistabā vienai, es drīkstu būt es, es drīukstu raudāt, es drīkstu teikt, ko domāju, es drīkstu stāstīt par to, aks man sāp un neviens mani nenosdīs. jo tam, kam to vajadzētu zināt, to nezinās. un uz īsu brīdi, es varu būt īsta. es varu būt es. link 3 comments|post comment

[Aug. 18th, 2009|01:48 pm] šodien laukos, viena pati. rīt uz rīgu. plānā ir aizčāpot noskatīties poteru, beidzot! jāpajautā, moš zaķītis grib nākt līdzā. em, 5d un 6d es aizgāju gulēt 7 no rīta. Jānis. bija atbraucis pie manis uz laukiem pa nakti, kas patiešām ..eh, gribētos jau teikt,ka pārsteidz, bet īstenībā nepārsteidz gan. un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, ka es to nenovērtēju to, kā tad, ja man tā gadītos pirmo reizi. Jo..patiesībā manis dēļ, puiši ir braukuši pat ar riteni un nākuši ar kājām entos kilometrus, kas nav uz abu roku pirkstiem saskaitāmi. njā. bet nu tā kā, ar manu teoriju, katra reize, neatkarīgi no tā, kuru reizi tā notiek, ir unikāla - tad par to būtu tikai jāpriecājas. va ne.. man Nils Ušakovs liekas malziet seksīgs. nez, kaut kas viņā ir. bet kopumā viņš man nepatīk. man krievi vispār nepatīk un es nebaidos to atzīt nujā, ar to Jāni. pavadijām divas kaislīgas naktis..mašīnā. :D njā, un pirmo reizi, es nejūtu sirdsazpiņas pārmetumus. man ir tāda sajūta, ka es tādā veidā atriebjos Kārlim par to, ko viņš man ir nodarījis...bērnišķīgi vispār jau es Kārli satiku pagājušo nedēļ. pailgiem laikiem. pavadījām kādas divas stundas kopā. vnk tāpat, pilsētā,sēdējām, runājāmies... un pirmo reizi pa ilgiem laikiem izjutu iemīlēšanās sajūtu ar viņu. esmu droša, ka viņš arī. es sapratu, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kura klātbūtnē man pazūd jebkāda domāšana, bet tajā pašā laikā es iekšēji esmu uzcēlusi mūri, lai nepielaistu viņu pārāk tuvu, esmu iebaidīta. man bail, ka viņš mani sāpinās. EH un viņam ir uznākusi kaut kāda mīlestības lēkme. sūta virtuālās puķes, zvana, saka, ka manis pietrūkst...eh link post comment

[Aug. 9th, 2009|05:40 pm] mjā. mēs pārgulējām. ar to Jāni. bet sirdi tur iekšā es neieliku. lai arī nenoliegšu, ka viņš ir labs. dažos apsektos pat ļoti. bet es vairs ar viņu nesatikšos. man vajag vīrieti blakus nevis pleksti, kas visu laiku mulst un kautrējas. besī. es esmu uguns zīme. man nevajag memļaku. man vajag VĪRIETI! bet uz seksu dažreiz varētu viņu satikt. bet kopumā, kā cilvēks viņš mani vairs neinteresē. jauni meklējumi... keep going. link 2 comments|post comment

[Aug. 8th, 2009|10:20 pm] uzrakstīja Kārlis. nujā, skaidrs, kāpēc viņš man nav rakstījis 4 dienas. cik noprotu, salūzis telefons. un cik saprotu, viņam iet ciet. bet šoreiz es vnk uzrakstīju, ka man arī ir sūdīgi un tad kad viņam pāries, lai uzraksta. tas arī viss. vnk parādīju, ka es neiešu risināt viņa problēmas un lai piekāpj, kad būs ticis ar sevi galā, es viņu nežēlošu. jo VIŅAM būtu reāli jābut tam, kam mani būtu jāžēlo. vispār, es negribu, lai mani žēlo, bet mīl. eh. tāpat skiadrs, ka mūsu attiecības ir sagājušas dēlī. tas ir skaidrs, kā diena. tikai būtu labi, ja man būtu vienlaga un nebūtu iekšā tas kamols, kas spiež un negrib pazust. es vnk īstenibā tagad būtu reāli morāli gatava pieņemt jebko link post comment

[Aug. 8th, 2009|09:42 pm] mjā. te nu es esmu. slēpjoties no sevis. šobrīd gaidu Jāni, lai brauktu pie viņa uz dzīvokli, - mēs gatavosim vakariņas. īsi sakot - daudz laika pagājis un es neko neesmu rakstījusi - bet, kas ir noticis pa šo laiku un kas notiks un ko esmu izlēmusi. kā jau zinām, es satiekos ar Jāni tikai tāpēc, lai nenojūgtos dēļ Kārļa, kuram priekš manis nav laika.... rit jau otrā nedēļa, kopš neesam tikušies un ats patiešām ļoti sāp. līdz ar to, esmu jau kādas 8 reizes satikusies ar to Jāni.. esam daudz čatojuši skaipā, bijis virtuālais sekss... un tā. reāli skūpsti, bet līdz reālai darīšanai neesam tikuši, jo ..jo...heh. parastais gadījums - virtuālajā pasaulē viņš mani paņems ar spēku, nejautājot, bet reālajā dzīvē..kā tu domā? nuja. tieši tā. kautrējas un mulst un vispār - kas tas par veci, ja reāli vispār dzīvē neprot pavedināt sievieti tb šajā gadījumā tā esmu es. vispār! neko! viss ir jādara man, viss! vispār - viņš lec vai no biksēm laukā kā mani grib, bet ne sūda nespēj pasākt reālajā dzīvē. un tas besī. pie tam, esmu nolēmusi vairs ar viņu īsti nesatikties..nu tā regulāri. jo, ok - pēc rakstura viņš ir jauks,, inteliģents, bet, ja es sev gribu mīļāko - es gribu, lai arī pēc skata viņš ir oga ar normālu miesasbūvi, kur ieķerties nevis tāds kā Jānis - tievulis, viņš ir tievāks par mani un sver gandrīz tikpat cik es!!!!! un vari iedomāties - kā tas ir, mīlēties ar džeku, kurš ir smalkāks par tevi pašu. tas ir kā ar sievieti, bet tas mani ne velna neuzvelk. nē, nu labi, ok, pavelk, bet ja man jāsaktās uz viņa tievo augumu - tad ilgstoši tas patiešām nav panesami... es neciešu tievuļus. neciešu. es gribu normālu augumu, lielāku par mani. ..eh, kā Kārli. visur es atduros pret Kārli. pat mīļāko lāga nevar atrast, jo neviens jau nav tāds kā Karlis. nujā.. ā, vakar bija tusiņš pie manis. labi, kāds tusiņš - prosta, vnk atbrauca Jānis, bija draudzene mana arī. karōc visi trīs. beigās es piedzēros un vazājos pa māju vienā dvielīti, kas ik pa brīdim - ai, nokrita... - . nujā, protams, Jāņa pavedināšana sita augstu vilni, bet nekas protams nenotika, jo man palika slikti, man bija tādi karuseļi ka tik turies, wooooou, un kā es vēmu - shit, 6 reizes. pēc tam vienreiz aizmigu toletē apķērusi podu - nepārspīlēju - mana galva atradās uz poda maliņas - atļaušos pieminēt, ka poda vāks nebija nolaists. pēc tam es pec kaŗtējās sliktuma lēkmes sabruku uz vannasistabas tepiķīša un pēc tam visai neveiksmīgi pārvietojos uz virtuvi, kur izdzērusi kefīru ar nostāvējušos derīguma termiņu un nograuzusi maliņas sastingušai maizes garozai, divreiz aizmigu uz virtuves galda. vai nav burvīgi? pēc tam kaut kā pamodos ap 8 no rīta blakus draudzenei [!!] gultā apķērusi savu lielo rotaļlietu suni. apjēgusi, ka atrodos neīstajā gultā, aizvēlos līdz Jāņa gultai, kurš viņam acis izsprāga pamostoties ieraugot mani melnā krekliņā un rozā biksītēs. pēc tam tur pamīcijāmies..reāli pamīcījāmies, bija labi, tiešām, es pat biju gatava kā smejies nokniebties [nu es jau sāku runāt prasti] , bet viņš nobremzēja, jo draudzene bija otrā istabā. dooh, ja viņš zinātu, ka es to esmu daŗijusi neskaitāmas reizes, kad kāds cits ir otrā istabā, viņš paģībtu. pareizības kanlgals bļin. nujā. tas arī viss. druadzene aizbrauca mājās. mēs uztasījām pusdienas, aizbraucām līdz jūrai.. un šovakar tad tāds vakariņu pasākums pie viņa. es pat nez, ko es tur darīšu. es domāju, ka ar viņu negulēšu. jo man drīz būs mēnesenes, vispār jābūt jau. un ai..nafig man. es vispār secināju, ka šo sakaru, kuru esplānoju pārtraukt jau nākamo nedēļ, nav uz manas sirdsapziņas. reāli jau es sāku šo sakaru, jo man pietrūka uzmanības no kārļa puses. reāli, ja viņ;š nebūtu kļuvis nevīzīgs pret mūsu attiecībām, nekas tāds nbeūtu notcis. ta kā sorry, - kaut kā man mani nervi ir jāsaudzē - un es to daru ar mīļākā palīdzību. bet tikai viņš nezin, ka ir mans mīļākais. eh, nu labi, tam tāpat nav nozīmes. jā.. īsi sakot, jāsāk meklēt kāds cits. jāiepažistas... heh. laikam man jāiet apmeklēt kāds psihoterapeits. esmu pārāk iegrimusi šajās attiecībās ar Kārli un nespēju tikt no tām ārā ar skiadru galvu. nujā. labi, laižos. link post comment

[Jul. 27th, 2009|07:05 pm] un tad es šodien satiku Arti. un es vēlreiz pārlieicnājos par to, ka - lai arī ir pagājuši tik daudz gadi,..es viņu vēl joprojām dziļi sirdī mīlu. un es par to pārleicinos katru reizi. katru. un vispār, es esmu nogruzījusi jēgu par savu rakstura vājumu un nespēju aizmirst tik burvīgu puisi kā viņš.  :(( link post comment

[Jul. 27th, 2009|04:20 pm] pilnīgs totāls besis. stundu nācu ar kājām uz mājām, jo pusceļā dabūju no tramvaja izkāpt, jo man sākās baigais klepus. un zinot, ka mani parņem panika, ja man jāklepo publiskā vietā, kas šajā gadījumā ir tramvajs, un iekšā ir kluss, es sežu priekšā un visi uz mani blenž un klausās kā es kāsēju - nu paldies, tad es labāk kāpju ārā un eju ar kājām. Protams, varēju jau gaidīt nākamo tramvaju, bet tad man būtu jāmaksā atkal 0,50 ls, bet tā kā man ir tukšinieks un jātaupa katrs santīms.. un ja es izmantotu iepriekšējo biļeti, tad ej un ieskadro tiem debilajiem kontorlierim, kuri nāk taisnā ceļā no elles kambariem, kāpēc man ir iepriekšējā tramvaja biļete un ka lietas būtību tas nemaina. tā nu es gāju. gāju, gāju, gāju. ar augstpapēžu kurpēm. no sākuma jau nekas tāds, pa ceļam notiesāju trīs bulciņas - biezpiena, ķimeņu un siera. Bet pēc tam man sāka besīt, ka nav ko darīt. ka tikai jāiet, jāiet.. tad vēl man tur kaut kādi strādnieki svilpa, mašīnas taurēja.. br, man pat svārki nebija, - prosta džīnas. tas mani nokaitiņāja. beigās jau bija tā, ka es eju un manu kaitinošo līmeni paceļ arvien augstāk katra garām braucošā mašīna. beigās es vēl saplēsu savu somu, kas bija gaidāms, jo viņa nebija nekāda kvalitatīvā.  super. pārvilkos mājās nikna kā laspene, uzvilkos līdz savam stāvam un galīgi slapja ievēlos gultā. bļin. šī bija viena no sliktākajām dienām ever. bet tagad jau labāk. atpūtos, uzēdu arbūzu.. tikai miegs nāk malziet... un, protams, kur nu bez pamestības sajūtas, kad sēdi Forum Cinemas uz palodzes kādu pusstundu un secini, ka nav neviens, aks atnāktu līdz uz filmu, uz kuru nemaz vairs nav iespējams nopirkt biļetes, jo viss jau ir izpārdots. eh viens liels EH link post comment

[Jul. 27th, 2009|01:14 am] viņš ir nekaitīgāks par kukaini. tas Jānis. nu tik nekaitīgs... un tik nesamaitāts savā būtībā [uz fantāzijām tas neattiecas]. viņa priekšā ar savu samaitātības pakāpi es esmu padauza. nu un ko man tagad - turpināt viņu maitāt? :) vai atstāt kā ir?.. :) link post comment

[Jul. 21st, 2009|01:00 am] [ music | supermassive black hole ] nu ko lai saka - lai cik nu es pareiza biju pēdējo pusgadu - tik slikta es emsu palikusi atkal. jā, es krāpju. ar Jāni. jo es no Viņa nejūtos novērtēta, nejūtos vajadzīga, nejūtos mīlēta. tāpēc es krāpju. ar Jāni. jo viņš mani dievina. nu, protams, ka viņam ir rozā brilles, bet tas ir forši... tā ir laba sajūta, ka kāds par mani domā tā, ka emsu labākā, kas ar viņu līdz šim ir noticis. Arī agrāk Viņš tā domāja... vairs es to nejūtu. Viņš ir vainīgs, ka es krāpju viņu ar Jāni. tikai un vienīgi Viņš. Kārlis. . viss sākās pagājušo nedēļ, kad bijām aizbraukuši uz parku pavazāties. nopļāpājāmies, sapratu, ka viņš manī ir ieķēries, bet man sāk pāriet. beigās...pēc kādām 2 stundām nākam atpakaļ uz mašīnu, un beigās kaut kā apskāvāmies. un sākām glāstīt viens otru... pārņēma instinktīva kaisle.... mēs noskūpstījām viens otru... tā sajūta nereāli uzkarsēja. beigās mēs attāpāmies mašīnas aizmugurējā sēdēklī un es viņam biju virsū. nē, mēs tikai spēlējāmies... seksa nebija. bet es to būtu izdarījusi... jo mani tā uzvilka tas, kāāā viņš turēja manus gurnus un cik stingri kustināja tos uz priekšu un atpakaļ... ahhhh, sajukt prātā var no tā, kāda kaisle pārņēma . tas bija viens vakars. otrs bija vienā naktī, kur mēs nakšnojām pēc viena pasākuma vienā teltī. bet tur gan man visas ilūzijas nobruka.. nu ok, tik daudz kā nokļūt man virsū viņš varēja.. skūpstīt kaklu un krūtis, līdz tam laikam arī ta kā tika pusstundas laikā, bet.. TAS ARĪ VISS. doooooh!!! what a fuck, es atvainojos? beigās es nereāli sabesījos un vnk - nogūlos viņam blakus, aiztaisīju krūsturi un pajautāju vai viņam ir prezervatīvi. pateica, ka nav, - ka ir mašīnā. .....tad es novēlēju labunakti un aizgāju gulēt. jēziņ ko viņš te domā, ka es kāda astotā klase vai? ja uzvelc, nu tad noved līdz galam nevis bezmērķīgi kko mīcies. bļin. potams tas viss tika pasniegts no mans spuses tā, ka emsu ļoti nogurusi utt, viss pa skaisto, kā teikt... viņš nesaprata,ka es sabesijos. protams, ka man vajag vnk kniebienu. viņš tgd raksta skaipā, ka gribētu musu pirmo reizi romantisku, ar svecem, vinu, vakarinjaam... bet bac, es negribu! taa es varetu ar Karli, jo man pret vinu ir juutas. bet Jaani es uztveru kaa izklaidi. un skeojosi man vnk vajag nokniebties, viss. bet nu ok.. tagad jau iet caur skaipu valjaa, vins man raksat tik erotiskas lietas, ko vins gribetu ar mani dariit... zini, ne pa jokam iet valaa... nu es ceru, ka vins arii kko dariis nevis tik skaisti runaas... . lai gan.. ja me snonaaktu lidz darisanai, es noraustitos un to nizdariitu. tgd man vnk ir dusmas un azivainojums uz Kaarli... bet siteniba, es varbut pat nepsetu neko izdarit. Jo es nepsetu nokrapt tik nopeitni. ai labi.. tikai domas. link post comment

[Jul. 16th, 2009|03:12 pm] šorīt ap puspieciem pamodos secinot, ka esmu sapņojusi ilgāk nekā es guļu - vismaz tāda sajūta bija un mazliet nobijos no tā zibens un pērkona negaisa un sajutos sīka un maziņa lielo dabas spēku priekšā. kad es turēju acis vaļā, lai redzētu gaismas uzplaiksnījumu, nekas nenotika. līdzko aiztisu acis, tā uzreiz nozibsnī. sapratu, ka laikam nav lemts šonakt ieraudzīt viņu un tad nu gulēju tālāk. starp citu, man liekas atkal sākas. mūzika ir pa skaļu, lai saprastu vai ir pērkons, bet līst gan kā pa Jāņiem. bet laika ziņās, maitas, viņi neko par to nebija teikuši! kā tad lai es tagad tieku pastaigāties pa veikaliem??? es negribu sēdēt mājās. grr ā nē, tomēr ir pērkons. forši. gribas kaut kādu saldējumu... īsi sakot, esmu nolēmusi iegādāties jaunu numuru. man ir vecā nokia, iebāzīšu tur jauno karti un sarakastīšos ar Jāni un citiem. tas būs mans '' sliktais '' numurs. par to Viņš neko nezinās un man telefons būs tīrs no īsziņām, ko es saņemšu uz otru. heh. vispār gudri. kāpēc es par to agrāk neiedomājos? īstenībā, es esmu kļuvusi tik ļoti slīpēta, ka nujau man liekas varētu likt blakus pat rūdītāko spiegu. goda vārds, dažreiz paliek bail, cik gudra un viltīga esmu un cik man ir izcilas spējas melot. dažreiz tas traucē. bet lielākoties palīdz. tas gan... un man aiz augšlūpas ir uzmetusies balta pumpiņa. nesaprotu kas tas ir. un vai tā var būt. ideāli link post comment

[Jul. 16th, 2009|02:03 am] [ music | they dont care about us - Michael Jackson ] ō. uzminiet nu, kas man šodien uzrakstīja? Jā! ticiet vai nē. un bija teju vai tuvu telefonseksam. jā, Viņš. man jau izskatījās, ka velk uz kašķi, bet es ignorēju pasmejoties un Viņš iesaistījās, pareizāk, uzķērās un viss tuprinājās rotaļīgās īsziņās. jauki. nu tad par Jāni.. karoč, mēs laižam uz to pasākumu. viņš piedāvāja laist kopā ar saviem draugiem. diviem. opā... es, kā jau rūdīta spiedze utt., noskaidroju vārdus, uzmeklēju draugos un izčekoju to draugu draugus - zini, man nevajag pēkšņus pārsteigumus, kad pēkšni noskaidrojas, ka kads ir pazīstams ar Viņu. bet izskatās, ka viss ir kārtībā. cerams tā arī ir. un un..tāds pikants sīkumiņš, mēs laikam gulēsim vienā teltī ar Jāni. mēģinu jau dzīt prom sliktas domas, bet bāc, kā gribētos..gribētos..nagi niez.. nu kā gan var mierīgi nogulēt blakus puisim, kas liekas simpātisks? ok, es nekrāpju. bet, tas, ka nedrīkst, vēl vairāk uzsit asini, rrrr.. un zinot, cik nejēgā LABI ir un kādu kaisli varētu piedzivot... ok, viss, nomierinies.. tad es šodien satiku savu nevainīgo labo draugu. bija forši. pļāpājām. bāc, es secināju, ka tomēr viņam var pateikt, ka viņš nav gulējis. bāc, nabadziņš. bet gan jau pienāks ari viņa kārta. potenciāls ir. lai gan..ja es būtu brīva, vai es ar Nevainīgo jaukumiņu būtu gatava pārgulēt?..hm. laikam tomēr nē. nav mans tips. žēl :D ā, tad es secināju, ka Viņš man 2007 gadā rakstīja tieši tādu pašu vēstuli, kādu tagad rakstītu ES viņam. ka nekur neņem līdz utt. Vai sanāk, ka man nāk atpakaļ tas, ko agrāk nodarīju viņam? grr. bet es tad vismaz negāju un neteicu - zini, man kauns no tevis. grr vispār, es mācos apgūt nevērtēt lietas pārāk augstu. jo no tā rodas visas problēmas un sirdssāpes. mans lozungs - tev nav vienlaga, bet nav arī primāri. esi kkur par vidu. un būs labi. šodien gan sirds salecās par tām divām meitenītēm, bet es atkal ielīdu pārvērtēšanas lauciņā. īstenībā man būtu jāiemācās sevi novērtēt! es tagad varētu uzskaitīt dažas lietas, kas varētu man likt apzināties sevi. tāpēc, lasītaj, sorry, neņirdzam. es mēģinu ar sevi strādāt. so... manuprāt, tas ir ievērojams fakts, ka visi ar ko es iepazīstos, par mani saka, ka nekad nav satikuši tādu meiteni ar kuru varētu justies tik brīvi un runāt, runāt.. tas laikam liecina par manu intelektu, neaprobežotību un interesantumu. jā.. tas ir forši. lai gan es esmu pieradusi, ka visi manī iemīlas, un tas skan iedomīgi, bet es neesmu iedomīga, - man būtu jāsaprot, ka .. ai. ej un skaidro šito citiem. neiedarbojas... :( eh p.s. es centīšos rīt. link post comment

[Jul. 15th, 2009|01:43 am] [ music | Haddaway - what is love? ] laikam es te atkal sākšu apmesties uz dzīvi. agrāk nebija nekas tāds spilgts par ko parakstīt, - tad nu uzprasījos un te nu ir. hē vispār jau es neesmu ļauna. bet neprotu objektīvi novērtēt patreizējo situāciju. tāpēc..varbūt rakstot, radīsies kādi secinājumi, kas palīdzēs man saprast, kas notiek ... bija nopietnais strīds - viens NO - šoreiz tiešām nopietns. gribēju Viņu pamest. jā, es beidzot kādu arī gribu pamest. vērā ņemams progress, ņemot vērā manas agrākās bailes palikt vienai bez Viņa. bet, protams, skaļi tas netika izteikts, lai arī visi apkārtējie, kuri tika iepazīstināti ar situāciju, bija gudri sakot, ka man Viņš uz vietas ir jāpamet. tā lūk, gudrie ļaudis. ja esat pamatīgā pakaļā un nezinat ceļu, - turiet to, kā bausli - pamet visus, kas čakarē Tev prātu. HEH liels HEH. jo izstāstot situāciju citiem, es zaudēju savu viedokli par notiekošo un sāku runāt un domāt to, ko domā citi. nē nu, protams, aktiermeistarības prasmes manī ir augsti attīstītas, bet cik ļoti tās jāielaiž savā privātajā dzīvē? hm. vai tas nozīme, ka es kā putniņš mētājos no viena būra kakta uz otru, cerībā, ka mani Viņš sadzirdēs? vispār pārliecināšanas prasmes manī ir vāji attīstītas. tas ir iemesls, kāpēc bloknotiņā pierakstu citu domas. protams, patiesība ir tāda, ka neviens ne sūda un pat ne tuvu nejūt to, ko es jūtu pret Viņu un nevienam nebūtu man ne mazākās tiesības norādīt, ko darīt, bet nu labi - ļausim izpausties. saproties, cilvēkiem šajā laikā patiešām ir vajadzīgs uzprišināt pašapziņu. un kāpēc gan ne dodot IZCILUS padomus citiem? heh īsi sakot, viņam par mani esot kauns. -> redz kā. nu tad beidzot man ir skaidrs, kāpēc mēs nekur neejam. laikam tagad man ir jāsasit rociņas skanīgā plikšķī un jānodejo plaukstiņpolka. BEIDZOT IR NĀKUSI APGAISMĪBA PAR VIŅA UN ARĪ NUJAU MANU PRĀTU, Mīļie ļautiņi. uz jautājumu - kas tad tieši rada kauna sajūtu? seko izsmeļoša atbilde - mana uzvedība. izanalizējot secinu, ka Viņš vnk ir greizsirdīgs un necieš nevienu pašu laipnības izpausmi pret kādu no viņa draugiem. līdz ar to, vieglāk ir apgalvot - man no tevis ir kauns, slēpjot savu iekšējo rpblēmu, kas saucas - rakstīšu lieliem burtiem - NEPĀRLIECINĀTĪBA PAR SEVI. lūk, mīļie tautieši. tik vienkārši. protams, es nevienu vārdu nevaru iebilst pretī, jo Viņam, esot manipulatoram, tā bus tukša skaņa un ir tikai divi viedokļi - Viņa un nepareizais. līdz ar to. svēti noraudam divas stundas un tad trīs dienas dzeram nomierinošas tabletes un gānām viņu savās domās pa visiem astoņsimts Kāds, mīļie dārgie, ir rezultāts šādam attiecību pavērsienam? palūkosimies no citas prizmas - puisis manipulators, kurš visu zin vislabāk un tikai viņš visu dara pareizi. meitene slikta. viss nepareizi. viņa nejūtās novērtēta. jūtas pazemota. un visbeidzot, galu galā, cilvēks tak tikai - sāp arī. un ļoti. un tad viss beidzas ar to, ka es 7dienas vakarā attapos mašīnā pie tā jaukā un burvīgā puiša, ko nekad agrāk nebiju satikusi. sauksim viņu par..Jāni. un kas notiek? nekas. tiek pavadīts burvīgs pirmais randiņš pastaigā pie jūras, sarunās un dažos nervozos brīžos, kas rodas, kad otrs vēl nav pierasts. vispār bija forši. tāds pozitīvs, mēs dauddz smējāmies. kas ir pozitīvi, jo man pēdējās dienās emocijas bija tikai negatīvas. vispār, saprotamies labi. pēc izskata, simpātisks, mulst, es ceru, ka viņš nav nevainīgs..to tik vēl man vaig. noebigumā apskāvāmies pēc mana ierosinājumā. nākamajā dienā tikāmies vēl. atkal laidām uz jūru, šoreiz cita vieta. atkal, pļāpājām, smējāmies, viņš bija tik super, es sāku just skudriņas, kad vinš beigās mani apskāva uz redzēšanos sakot... es jau zinu, ko tas nozīmē. skudras ir zīme, kas liecina par to, ka IR. labāk gan būtu, ja būtu NAV, jo tad tas izslēgtu dažas problēmas, kas rodas.. es tomēr negribētu lai viņš manī iemīlās un es arī negribētu, bet no otras puses - bļin, tās skudras bija super.. ja mēs kādu laiku šitā novilks, emocijas varētu kļūt arvien stiprākas. bet..es tālāk neiešu. vismaz es tā gribētu domāt. es tak nekrāpju. jā. nu šovakar netikāmies, bet bija tāda tukšuma sajūta. gribējās viņu atkal satikt. pirmoreizi, sailgojos. un viņš arī. otrreiz - bļin. nujā. un Viņš man atvainojās. es gan jutu, ka tur īsti sirds nav ielikta iekšā, bet nu labi. esmu nolemusi tam nepiegriezt tik lielu vērību. arī taisnoties vairs netaisos. un kaut ko bezjēdzīgi pierādīt,- arī nē. ja es nejūtos vainīga, tad neviens man neliks un nepiespiedīs izjust vainas apziņu. vairs nē. n. ē. kopumā, tusēju. ir jautri bet dziļi sirdī, man riebjas šitā mētāšanaš rinķī.. gribu mieru. un lai ir labi. link 6 comments|post comment

[Jun. 18th, 2009|02:29 pm] un kā vienmēr. uzliec ķiršu tumšu nagu laku un to pašu neveiksmīgi. un viss prieks vējā. būs jāliek pa jaunam. EH visai nožēlojami. man pietrūkst uzmanības, - tad nu to ķeru iepazīšanās portālos. ok, vienu noķēru. ļoti jauks... un es jau, protams, neapstāšos. Jo ir kāds ar ko var parunāties. aprunāties. un, ja mēs satiksmies, tad es atkal jau būšu pieļāvusi lielu kļūdu. jo visi kā viens manī iemīlas. visi. es nezinu, aks amnī tāds ir, bet viņi visi manī iemīlās. un tad es laužu tās sirdis un pēc tam gruzos. eh. ja es nepavadīšu Jānus kopā ar Kārli, viņš man būs zijaucis visus svētkus. dēl savas nejēdzīgās pašapziņas problēmas. bļin. BĻIN. Klau, augstāk stāvošais, manuprāt, tu man esi sūtījis jau parāk daudz ciešanu. hei, varbūt pietiks? paldies. link 1 comment|post comment

navigation [ viewing | 260 entries back ] [ go | earlier/later ]