|
Aug. 24th, 2009|02:05 pm |
gribās rakstīt ar slīpajiem burtiem. tad man rodas sajūta, ka esmu rakstniece.
heh.
patiesībā sakot, ... es nespēju izskaidrot vārdiem, kas ar mani notiek.
mani ir pārņēmušas dziļas skumjas. dziļas, dziļas skumjas...
es visu laiku domāju par Kārli, un sajūta vien, ka viņš varētu būt pa īstam pārstājis mani mīlēt, mani līdz sirds dziļumiem un vairāk, sāpina.
es cenšos izmantot metodi, esot optimistiska, sūtot viņam sms, novēlot jauku dienu, uz kuru, protams, neviens man neatbild...
es drīz iztukšošu sevi. es vairs nevaru... es vnk vairs nevaru. ja viņš nemainīs savu attiksmi, ja viņš nesajutīs, ka viņam es esmu svarīga, nu tad viss... es spēju cīnīties, bet ne ilgi. vnk manas spēka rezerves ir tik mazas.. es jūtos tik nogurusi, tik iztukšota... tik viena. :(
es negribu vairs paralēli nevienu citu. es esmu arī no tā, nogurusi. jānim vakar arī pateicu, lai viņš liekas mierā un aizmirst mani, jo es viņam nodarīšu tikai pāri.
negribu neko.
tikai - vai nu pozitīvu turpinājumu vai nu beigas.
tas ir viss, ko spēju pateikt.
esmu galīgā melnajā caurumā. plānoju iet pie astrologa. un pavisam drīz. es gribu zināt, vai mums abiem vēl kas spīd vai arī tas ir viss... jo ātrāk zinās, jo labāk. jo man drīz aptrūksies spēki. un es lēnām lūztu. es pat negribu domāt par ko es pārvērtīšos, ja ļaušos tām sāpēm. jo tagad es ļaujos.bet nedrīkst!!! par spīti visam ir jādomā labas domas, ir jāmaterializē prātā viss labais un tas piepildīsies, tikai ir jādomā labas domas.... jāiekodē.
es jūdzos
|
|