|
Jul. 16th, 2009|03:12 pm |
šorīt ap puspieciem pamodos secinot, ka esmu sapņojusi ilgāk nekā es guļu - vismaz tāda sajūta bija un mazliet nobijos no tā zibens un pērkona negaisa un sajutos sīka un maziņa lielo dabas spēku priekšā. kad es turēju acis vaļā, lai redzētu gaismas uzplaiksnījumu, nekas nenotika. līdzko aiztisu acis, tā uzreiz nozibsnī. sapratu, ka laikam nav lemts šonakt ieraudzīt viņu un tad nu gulēju tālāk.
starp citu, man liekas atkal sākas. mūzika ir pa skaļu, lai saprastu vai ir pērkons, bet līst gan kā pa Jāņiem. bet laika ziņās, maitas, viņi neko par to nebija teikuši! kā tad lai es tagad tieku pastaigāties pa veikaliem??? es negribu sēdēt mājās. grr
ā nē, tomēr ir pērkons. forši. gribas kaut kādu saldējumu...
īsi sakot, esmu nolēmusi iegādāties jaunu numuru. man ir vecā nokia, iebāzīšu tur jauno karti un sarakastīšos ar Jāni un citiem. tas būs mans '' sliktais '' numurs. par to Viņš neko nezinās un man telefons būs tīrs no īsziņām, ko es saņemšu uz otru. heh. vispār gudri. kāpēc es par to agrāk neiedomājos?
īstenībā, es esmu kļuvusi tik ļoti slīpēta, ka nujau man liekas varētu likt blakus pat rūdītāko spiegu. goda vārds, dažreiz paliek bail, cik gudra un viltīga esmu un cik man ir izcilas spējas melot. dažreiz tas traucē. bet lielākoties palīdz. tas gan...
un man aiz augšlūpas ir uzmetusies balta pumpiņa. nesaprotu kas tas ir. un vai tā var būt. ideāli |
|