| |
[Aug. 23rd, 2009|10:59 pm] |
nu, ko lai es saku. ir dirsā.
...
sākšu ar to, ka toreiz neuzrakstīju, kā man gāja satiekot Kārli.
Aizbraucu, biju visai vēlu, jo mēs pa dienu ar draudzeni aizsēdējāmies un tad es nokavēju to autiņu uz kuru man vajadzēja paspēt. Nākamais gāja pēc stundas, - sanāk, ka aizbraucu un mums bija malziet vairāk kā stunda laika, jo pēdējais transports ir pusdesmitos un jātiek atpakaļ.
īsi sakot, kāpu laukā no autiņa, viņš stāv pretī, bet.. neviena smaida. vispār, nekādas prieka izpausmes, ka es būtu pie viņa atraukusi. Un tā arī viss vakars pagāja - viņš bija drausmīgā noskaņojumā, visu laiku stāstīja negatīvas lietas saistībā ar darbu, burkšķēja vienā burkšķēšanā un bija neciešāms. es vispār nejutu no viņa puses nekādu prieku. nekādu. Vienīgais labums bija tāds, ka viņš runāja par to, ko mēs varētu sadarīt, ja viņš dabūtu brīvdienu - un mēs ietu un darītu to un šito, un būtu forši utt.
Bet atvadoties, pirms manas aizbraukšanas, mēs vnk stāvējām viens otram pretī. nekādas mīļuma izpausmes visas stundas garumā no viņa puses. es vnk neizturēju un pajautāju - kas notiek? kāpēc Tu esi tik vēss? Un viņš atbildēja, ka laikam tāpēc, ka tik slikti mums iet.
Es pateicu, ka viņa attieksme un vēsums tam tiešām nepalīdz. Beigās es viņu apskāvu, bet neguvu nekādu sajūtu, ka viņš dotu pretī kaut kādu mīļumu. es jutu noslēgšanos un pamatīgu ieiešanu savā lomā - cietēja lomā, vai kā to labāk nosaukt. beigās es pateicu, ka braucu un, viņš mani noskūpstījis, malziet vilcinoties, aizgāja.
Godīgi sakot, es knapi turējos, lai nesāktu raudāt. Bet esu sev nosolīusies viņa klātbūtnē vairs neraudāt. bija grūti noturēties, bet noturējos.
Braucot atpakaļ, uzreiz uzrakstīju draudzenei, vina mani nomieirnāja, ka noteikti viss nav tik katastrofāli, kā man liekas, un lai es mēģinu sarunāt tuvākajā laiā vēl kādu tikšanās reizi.
Paņēmu, uzrakstīju viņam, vai nevar brīvdienās, ko sadomāt - nu piepildīt kādu no viņa plāniem, ko viņš stāstīja. Viņš atbildēja - pēc pusstundas pauzes un manas pīkstināšanas - ka viņš to mēģinās noskaidrot.
es beidzu domāt slikti.
Nākamajā dienā, uzrakstīju viņam ikdienišķu garu vēstuli - nu viskaut ko - apjautājos kā pa darbu, pastāstīju, ko daru utt. Vakarā nebiju pie kompja, jo aizlaidu uz Rīgas svētkiem. Vakarā pārbaucu mājās, ar priecīgu degsmi eju iekšā draugos, - domāju, tūlīt būs atbilde - ... bet nekā. jā, izlasījis, pat skatījies manu proflu. bet nekā. es tā nodomāju - nu varbūt, noguris, negribēja tabildēt. bet vienlaga tas man tā iesēdās prātā - nu tas tā attieksmi bišķi parāda viņējo - it kā būtu vienlag, rakstu viņam vai nē... Mums jau agrāk bija saruna par to, agrāk viņam bija konstanti niķis neatbildēt un tad toreiz nosolījās atbildēt. Laikam kaut kā aizmirsies...
Beigās, vakar no rīta atnāk sms, ka varu pie viņa braukt un palikt pa nakti. Ok, kravāju mantiņas un braucu. Satiku viņu, bija pat labā noskaņojumā, es nobrīnījos, jo biju gaidījusi aizkaitinātu seju. Kā izrādās, iepriekš bijis pie viena sava drauga, iedzēruši aliņu... tagad skaidrs prieka avots. tātad nevis es, bet draugs...
aizbraucām ar riteņiem pie upes... uzēdām un tad es tā pajautāju - kāpēc neatbi;dēja uz manu vēstuli? uz ko viņš atbild - negribēju.
opā. negribēja. jauki. es apvainojos. un viņš uzsprāga - sāka teikt, kā viņam ats viss ir noriebies, mūžīgā kasīšanās par sīkumiem utt. Karoč sākām ne ta kasīties, bet runāt. Un cik es no viņa sapratu, viņš no tā ir noguris [un ko tad ellē man teikt??], viņš ir pilns ar negatīvismu attiecībā uz mums, neredz nākotni un tad vēl paziņoja, ka mums vairāk neesot nekā kopīga un mēs esot atsvešinājušies.
vispār sāpigi ko tādu dzirdēt. īpaši jau, ja viņš to runā, bet tajā pašā laikā izrāda tādu kā uzmanību, es nez, barojot mani ar rosoli.. sanāk tāda kā pretstatu spēle - viņš stāsta, cik viss ir slikti, bet tajā pašā laikā sniedz kaut kādu uzmanību. ok, uzmnaīabs apliecinājumu līdz tam brīdim nebija nekādi lielie, protams... vienīgi, kad braucām ar riteņiem, viņš nesās pa priekšu bet ik pa brīdim apstājaš un mani pagaidīja. un tad, kades pateicu, ka avrbūt varētu braukt ar mazāku atstarpi, ieklausījās un tā arī darīja.
ai.. pēc tam aizbraucām atpakaļ, pasēdējām dīvānā, parunājāmies...tiešām pa ilgiem alikiem parunājāmies - bet defaultā par pasauli. Viņš pat ieklausījās un nenoraidīja neko no tā, ko es teicu. nu un pēc tam sākām kutināt viens otru un pēc tam sekojoši mums bija tas, ko sauc par seksu - pirmo reizi pēc viena mēneša. Un..un pēc tam viņš aizgāja uz otru istabu, pat lāga mani nesamīļojot, atstājot kā tādu, padauzu, kā tādu mēbeli, vēl izspļaujot - ka laikam sekss ir vienīgais, kurā mums saskan. es goda vārds - pēc tam kad viņš aizgāja uz otru istabu, raudāju. man tā sāpēja... sekss esot vienīgais, kas mums saskan. bļāviens, tas bija kā ar nazi.
viņš nāca atpakaļ un es ātri noslaucīju asaras un aizgāju uz vannasitabu. tur es atkal jau raudāju, centos sev palīdzēt ar uakstu ūdeni, visu laiku gāzōt uz sejas... vnk es jau vairs nevarēju. man nolaidās rokas no viņa negatīvisma un vienladzības un tik brīvas runāšanas it kā viņš mani vairs nemīlētu...
beigās manas asaras nomainīja dumsas, un es sev, skatoties spogulī pateicu - pie velna, man nevajag vīrieti, lai es būtu pašpietiekama un laimīga!! - izslēdzu gaismu un aizcirtu durvis.
aizgāju uz mūsu istabu, viņš au bija gultā. aizgāju blakus. bet negribe'ju viņam pieskarties. klusums. viņš pajautāja - kas noticis, sagruzījies, par ko?
un es nevarēju neko pateikt. man gribējās raudāt. tu zini to sajūtu, kad ir jārunā bet nespēj jo katrs vārds nāk ar veselu asaru straumi. labi, ka bija tumsa. viņš neredzēja, ka dažas asaras nekontorlēti parlija pār maniem vaigiem. es patiecu, ka es ļoti pārdzīvoju to, kas tagad starp mums notiek. un pajautāju - vai viņš arī pardzīvo? un viņš atbidēja - iekšēji. pēc tam viņš jau laidās miegā un es uzdevu vienu pēdējo jautājumu - es tev vēl esmu svarīga? un viņš atbildēja - jā.
un tad es pateicu, ka es jūtos tik neazisargāta un trausla. un tad viņš kaut ko izmeta par rakstura vājumu utml, un es pateicu, ak tas viss ir bulsshits un viņam nav taisnība.
beigās, viņš vnk, juta, cik esmu esmu sagrauta un noteica - negruzies - un pievilka mani sev cieši klāt.
viņš aizmiga, bet es visu nakti nepsēju aizmigt. tik kādas divas stundiņas.
bet pirmo reizi pa cik ilgiem laikiem, mēs gulējām cieši cieši apskavušies... viņš miegā visu laiku mani cieši apskāva un ja es biju kkur tālāk, - viņš mani atrada un pievilka sev cieši klāt.
tas sildīja sirdi, lai arī es nezināju, kā to tulkot un vai tas nav ti uz šo brīdi... saproti, man ir zudusi ticība tam, ka viņš mani vēl mīl.
bet no rīta, pamostoties, viss bija - zini..tas bija kkas labāks nekā pēdējās divas reizes kopā.. viņš mani pats noskūpstīja vairākas reizes, sauca mīļvārdiņos, pat tajos, kuros nebija saucis ilgi.. uzēdām, parunājām tāpat un beigās šķirāmies - viņš brauca uz darbu, es gāju uz autiņu. Viņš mani apskava - es nebiju to gaidījusi, parasti viņš mani neapskauj. viņš peipsieda mani sev cieši klāt un pēc tam noskūpstīja.
un viss.
tas ir viss, ko es varu uzrakstīt. daudz jau.. bet kaut kādas savas sajūtas un kko citu - citreiz.
bet vienvārdsakot, sāpīgi.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}