|
Aug. 19th, 2009|01:55 am |
|
man negrbas to teikt, bet man liekas, ka man ar Kārli lēnām viss iet uz galu. un es pat nezinu, ko jūtu. varbūt viss beigsies dabīgā ceļā, paliksim paziņas [pretēji viņa vīzijām par neiespejamu draudzību pēc šķiršanās], dažreiz satiksimies, lai parunātos par to, kā kuram iet un............ nē, tomēr iedūra. tomēr. protams, ka es viņu mīlu. man tikai tik biresmķgi pietrūkst VIŅA mīlestības, uzmanības, uzmanības, uzmanības, sajūtas, ka esmu svarīga, vajadzīga... dažreiz man viņš šķiet tik svešs... dažreiz es uz viņu skatos un vēl joprojām redzu to cilvēku, kuram pirmo reizi atzinos mīlestībā un kuru vēl joprojām dievinu. - bet es nevaru ļaut sev viņu mīlēt tā kā es mīlēju agrāk, es nevaru!!!!!!!!! jo es esmu no tām, kuras mīlm par daudz. pārāk daudz laiž caur sevi, sekojoši nekas vairs nesagādā tādu prieku kā tikai viņš un nav nekas cits, un un un...un ikkatrs strīds rada tādu depresiju.. es negribu tur atgiezties, es negribu izjust atkal tās sāpes un mocības. jo es zinu, ka neviens mani neuzklausīs un viņš aizies neatskatoties, domājot, ka es raudu, jo gribu viņu iežēlināt, ali arī nevineu pašu sasodītu reizi, es neesmu raudājusi tāpēc, lai viņu iežēlinātu. neesmu!!! es gribētu izkliegt to skaļi viņam acīs, es gribu izkiegt visu, kas manī slēpjas, visu, VISU!!!!! bet nevaru. jo nergibu sagraut to mazo trauslo tiltiņu, kas mūs vēl vieno. un tas patiešām ir trausls. ja es agrāk biju pārliecināta par to, ka viņš ir mans īstais,nujau es sev vairs šadas domas neļauju domāt. vnk neļauju. neļauju. es tagad saprotu, par ko toreiz runāja A.,kad viņš stāstīja, ka iepriekšējās attiecības viņam ir nodarījušas tik ļoti daudz pāri,ka viņš sevī iekšā ir uzcēlis aizsargmehānismu, ka nelaiž sev nevienu klāt tā iemesla pēc, ka negrib atkal tikt sāpināts. un tagad es to aizsargmehānismu sevī arī emsu sākusi veidot. es esmu kļuvusi malziet - es neiznu,kāda. man bail teikt. es tikai zinu,kā tas izpaužas. es vairs neko kārlim nesaku par to, kas man sāp attiecībā uz viņu. es esmu uzlikusi masku kurai viss ir labi, kura redz kaut k;adus defektus, bet viņu ats nesakar. es emsu uzlikusi masku, ka manī ir liels lepnums un spēks un ka viņš mani nesagraus. lai arī patiesībā viņam atliktu tikai paskatīties uz mani ar TO skatienu, un es JAU iekšēji sabruktu. un citreiz arī es sabruktu.. bet kopš taš rezies, kad viņš mnai TĀ mocīja...es vairs nespēju atklāties. ak dievs, es vairs nespēju atklāties. es vairs nespēju viņa priekšā raudāt, es vairs nespēju viņa priekšā kļūt vāja. es emsu visu varoša, visu stipra. esmu kļuvisi par to, par ko viņš ir mani padarījis... un es vairs neiznu ko domāt attiecībā uz to, kas tagada esmu - esot kopā ar viņu... jo tā noteikit vairs neesmu es. un ats tik biresmīgi ļoti ļoti sāp. ļoti. un tagad, sēžot viesistabā vienai, es drīkstu būt es, es drīukstu raudāt, es drīkstu teikt, ko domāju, es drīkstu stāstīt par to, aks man sāp un neviens mani nenosdīs. jo tam, kam to vajadzētu zināt, to nezinās. un uz īsu brīdi, es varu būt īsta. es varu būt es. |
|