Tu kaut kā ļoti trivializē abās intervijās atklāto, es savukārt — laikam pārāk emocionāli dramatizēju. Un runa jau nav tikai par, kā Tu saki, naidīgo žulti un uzbrukumiem bijušajiem partneriem (lai gan nu jā — citātus esmu ielikusi tieši par viņiem). Personiski abas nepazīstu, taču mani šie stāsti kaut kādā mērā pat satrieca, īpaši Džeinas atklāsmes (Es paliku viena. Bez jebkāda atbalsta. Cilvēki, kurus uzskatīju par saviem draugiem, arī aizgriezās un atsvešinājās.).
Mūsu tradīcijā būtu cienījamāk šādi: mēs, ziemeļu azbestenes, to sāpi zem akmeņa, par vīriņiem-uzmetējiem — labu vai neko un zodu augšā! Vai tā?

Kaut kad ļoti sen cibas atmiņās biju pieglabājusi ievadcitātu no Tabitas Sīmanes raksta par baletu "Žizele" (Diena, 10.03.2006): Viņi satikās, viņa iemīlējās, viņš izrādījās nelietis, viņa no sāpēm sajuka prātā un nomira. Banāls un gaudulīgs stāstiņš, kura interpretācijas un variācijas ir aizvēsturiski garas un neinteresantas. Šodien mēs visi esam pa pusei nelieši ar nevainojamiem nolūkiem un virtuoziem attaisnojumiem, mēs vairs nejūkam prātā no pieviltas mīlas, nemaz jau nerunājot par to, ka mums varētu būtu sirds, kas neizturētu nodevību.
Atvainojos jau iepriekš, ja šis šķiet pārāk sentimentāli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es negribu iztirzāt šos abus jau daudzkārt gan presē, gan - Džeinas gadījumā - līdz vissīkākajām un šķebinošākajām detaļām arī Cibā - pārmaltos un visos veidos pārgremotos gadījumus. Bet man nudien likās neglīti un dzelteni no žurnālistu puses intervējamo triumfa brīdī akcentēt nevis sasniegto, bet mērķtiecīgi virzīt uz samazgu izgāšanu pār klātneesošiem cilvēkiem.

Jau kādu laiku es neticu intervijās zīmētiem cēlo cietēju pašportretiem (tāpat kā vizāžistu, fotogrāfu un fotošopa meisteru kolektīvi radītajiem fotoportretiem), tas arī viss.

(Reply to this) (Parent)