| benita uzaicināja sarmīti pasēņot. abas visu dienu nostaigājās pa mežu, bet nevienu sēni neatrada un beigās vēl apmaldījās. - es zinu, kur ir mājas! - sarmītei teica benita - nāc te! - un izveda viņu pa taku meža pļaviņā. pļaviņā stāvēja mājiņa, no tās izskrēja liels suns, sakoda sarmītei vienu kāju un ietrieca abas dziļi mežā. - bet tagad nāc šeit! - teica benita un pa citu taku izveda sarmīti citā pļaviņā. tur stāvēja cita mājiņa, no tās izkrēja cits liels suns, sakoda sarmītei otru kāju un ietrieca abas vēl dziļāk mežā. - seko man! - sarmītei teica benita, nolauza koku, norāva tam lapas, bet bomi sāka griezt virs galvas, un lauzās tik nost no takas iekšā visdziļākajos brikšņos. - priekš kam tev tas bomis? - tik paspēja novaidēties suņu sakostā sarmīte. - pret lūšiem! - viņai atbildēja benita un ar skaļu kliedzienu - pipelene! - pazuda papardēs. |