nemaz tik viegli to warhola triloģiju nevar dabūt, flesh atnāca ātri, bet trash un heat vēl velkas. flesh noskatījos. mazais džo pusfilmu bija pliks, gan kājās stāvot, gan sēžot uz dīvāna un krēsla, bet kad vārtījās pa gultu ar draudzeni viņam bija īsta erekcija. tas arī tas labākais, ka it kā mākslas filma, bet tajā pašā laikā viss pa īstam, jo stojaku taču nevar notēlot. un visu pārējo, kas tur bija, arī nē. tā kā tā drīzāk dokumentālā filma.

un tā skarbā montāža, norautie teikumi, staigājošā skaņa, kad materiāls šķiet kā saklēbēts kopā pilnīgā apkuronā, tas vispār atdauzīja atpakaļ pazaudēto apjēgu par galveno. gan formas, gan satura ziņā. ja teikums ir pateikts jau pusteikumā un pat vārda vidū, tad tieši tur to arī var pabeigt un pārtraukt un pāriet pie nākamās ainas, nevis tur kaut ko pieklājīgi davest līdz pieturzīmei, līdz ar to lietas mokoši ievelkot un novedot skatītāju depresijā. jo lai arī sakārtotas lietas pieņemts uzskatīt par skaistām, tomēr kāds skaistums liekvārdībā.

un atkal tā sajūta, ka toreiz bija darbi tuvu pilnībai un kāpēc, KĀPĒC mēs atkritām atpakaļ mēslos un sākām izgudrot visu no jauna, tikai sliktāk. no kurienes šī amnēzija un kāpēc neviens atbildīgais to neārstē. nē nu varbūt pārapdzīvotība vainīga un skaistuma ekvivalents jāsadala uz galviņām.