vakarnakt, ejot gulēt, pa ilgiem laikiem izvilku no grāmatplaukta veco, mīļo UZ KRAUJAS RUDZU LAUKĀ, uz labu laimi atšķīru un pirms aizmigšanas izlasīju nodaļu, kurā holdens kolfīlds brauc vilcienā un melo nejauši satiktajai klasesbiedra mammai, ka ir rūdolfs šmits un ka viņam galvā ir audzējs. visi kolfīlda teksti un intonācijas likās tik pazīstami, it kā tos runātu es pats. ja būtu jākāpj uz skatuves un viņš jātēlo, man tas, šķiet, nesagādātu ne mazākās grūtības. un kā nu ne - visus savus padomju laikos pavadītos pusaudžu gadus nostaigāju ar šo grāmatu somā un zināju to gandrīz no galvas. esmu viņas dēļ arī pamatīgi cietis - kad man bija kādi gadi 14, skolā bija jāraksta sacerējums par tēmu MANA NĀKAMĀ PROFESIJA, es nevarēju neko atbilstošu izdomāt un uzcepu tekstu, kurā, tāpat kā kolfīlds, izteicu vēlēšanos kļūt par sargātāju rudzu laukā (un nevis, piemēram, skolotāju, kuram galvas vietā pedagoģijas rokasgrāmata). toreiz mūsu literatūras učene šausmās, šo sacerējumu trīcošajā rokā žņaudzīdama, aizskrēja pa taisno uz direktora kabinetu un no tās dienas sākās manis, blonda, nevainīga zēna, vispārējā vajāšana, kurā tika iesaistīts viss skolotāju kolektīvs, komjauniešu šūniņa, pat vietējās slampes varas iestādes, un tikai laimīgas nejaušības dēļ es beigās netiku nosūtīts uz mazgadīgo koloniju. tādi nu bija tie padomju laiki, ne tāda demokrātija kā tagad, muti palaist pat par tik nevainīgu tēmu bija ļoti bīstami, bet ja tas tika darīts, tad tiešām nācās uzņemties atbildību par katru savu vārdu.