reiz liepājas teātra aktise aina karele nolēma pirms mēģinājuma iedzert. viņa iegāja kafejnīcā jānītis, pie bāra nopirka savu ierasto pikolo, apsēdās pie galdiņa, paņēma rokā glāzīti, un jau grasījās iztukšot, taču nepaspēja to vēl pielikt pie lūpām, kā pēkšņi izdzirda tālu, dobju balsi, kas drūmi novaidējās un pie tam ar nepārprotami tieši viņai domātiem vārdiem: AINA, NEDZER! aktrise ar glāzīti rokās burtiski sastinga, kādu laiciņu tā pasēdēja, tad nolika to atpakaļ uz galda, neuzkrītoši paskatījās visapkārt, un, protams, neieraudzīja nevienu dzīvu dvēseli, jo bija vēl agrs rīts un kafejnīca bija tukša. vēl nedaudz nogaidījusi un kaut ko pie sevis klusītiņām apsvērusi, viņa ķērās pie sava pikolo vēlreiz, taču tikko pastiepa roku uz glāzes pusi, tā atkal atskanēja tā pati baisā balss, kura šoreiz jau uzstājīgāk un daudz skaļāk nodimdināja tos pašus vārdus: AINA!! NEDZER!! karele aiz pārbīļa krēslā gandrīz palecās, atkal drudžaini ar acīm pašaudīja apkārt, bet, tāpat kā pirmoreiz, neieraudzījusi absolūti neko, kas liecinātu par kādas dzīvbūtnes klātbūtni, neizpratnē palika kā iemieta. šoreiz pagāja vēl ilgāks laiks, kamēr drosmīgā sieviete atguvās. to izdarījusi, viņa atkrampējās no galdiņa malas, sadūšojās, nolēma tomēr novest iesākto lietu līdz galam, apņēmīgi paķēra glāzi un žigli sapurināja visu tās saturu sev mutē. reakcija sekoja nekavējoties. - ES TAČU TEV TEICU, - NEDZER!!!!! - pa visu kafejnīcu trešoreiz norībināja noslēpumainā balss, un pēc šiem vārdiem kareļkinai beidzot bija gana, - viņa sāka trīcēt pie visām miesām kā tāda apšu lapa, un būtu tā trīcējusi vēl ļoti ilgi, ja vien viņai palīgā vienās istabas čībās priecīgs neatļepatotu jānītim tieši blakus dzīvojošais aktieris aldis galanders, un nepievērstu viņas uzmanību caurumam, kuru kafejnīcas dibensienā bija izlauzuši santehniķi un kas veda pa taisno uz galandera akustisko vannasistabu.