| atzīšos, ka bērnībā pamatīgi spēlējos ar lellēm, lai gan, kas tur ko atzīties, ne jau lellēs lieta - kad to nebija pie rokas (vecvecāku lauku mājās), ņēmu viņu vietā akmeņus, zemes kukuržņus, puķes, īsāk sakot, jebko, ko varēju savā bērna prātā atdzīvināt. izspēlēju ar tiem dažādus bezgalīgus stāstus (no iepriekšējām dzīvēm?), bet, kad uznāca lielā iedvesma, rāpuļoju pa omes ābelēm un karalaika atstātiem mūriem, runāju varoņu tekstus un tēloju visas lomas pats. visas, jo parasti rotaļājos viens. bet ar lellēm, saprotams, arī. bija man dažas tādas - maziņas, plikpaurainas, ar nomūķējamām kājām un rokām, bez dzimumpiederības pazīmēm, standartvariants, lētās. šuvu viņām visādas drēbītes, biksītes, jaciņas, cepurītes un man tās sanāca daudz krutākas nekā manai divus gadus jaunākajai māsai, varbūt tāpēc, ka viņa VIENKĀRŠI spēlējās ar lellēm, bet man tajā visā bija kaut kāda dziļāka, tikai man vienam zināma, noslēpumaina jēga. par cik manu leļļu dzīves bija pastāvīgā attīstībā, nācās rūpēties arī par dekorāciju, aksesuāru un tērpu maiņu, tāpēc biju nemitīgi drudžaini nodarbināts ar to veidošanu un tam bija vajadzīgi materiāli. kur ņemt audumus leļļu tērpiem? šo problēmu palīdzēja atrisināt milzīgas, pēc benzīna dvakojošas kastes ciema mehāniskajās darbnīcās, kur par inženieri strādāja mans tētis. šajās kastēs bija papilnam visdažādāko auduma atgriezumu krāsainu lupatiņu veidā, kas laikam jau bija domātas atslēdzniekiem, eļļaino roku slaucīšanai (no kurienes tās tika vestas, man vēl līdz šim ir noslēpums). mēs ar māsu regulāri uz turieni gājām, rakņājāmies pa tām un pēc tam nācām mājās, piebāzuši pilnas kabatas ar visdažādāko krāsu, rakstu un materiālu kvadrātiņiem un strēmelēm, pēc tam sēdējām katrs savā kaktā un tik šuvām, sacentāmies savā starpā, bet ja kādam kas labs sanāca, sākās abpusēja lielīšanās, apskaušana un bija pat daži noslēpumaini skaistāko drēbīšu pazušanas gadījumi. tā tas turpinājās, līdz pienāca tā liktenīgā diena, kurā visām šīm akcijām tika pielikts punkts, un notika tas tā. todien mehāniskās darbnīcas kā par nelaimi bija ciet, lupatu kastes līdz ar to nebija pieejamas, bet manu leļļu dzīve negaidīja, katra kavēšanās draudēja ar neparedzamām sekām un kaut kā šie sarežģītie apstākļi bija jāatrisina, kaut vai ar ekstrēmiem paņēmieniem. atcerējos, ka mūsu lielā drēbju skapja apakšējā atvilktnē atrodas kaut kāds jēli lillā auduma gabals, kas tur mētājās, šķiet, gadiem ilgi un izskatījās nevienam nevajadzīgs, un kas tad tādu ņems, normāls civēks no tāda neko jēdzīgu sev nepašūtu, bet manai lellei kā reizi vajadzēja nomainīt garderobi, tāpēc es, lai arī zemapziņā nojauzdams nelaimi, ķēros pie lietas, tas ir šķērēm un - šņak, šņak! - manai lellei jauna kleita rokā! tikai pats stūrītis, desmit reiz desmit centimetri, it kā nekas liels, taču aiaia... tieši šis mazais stūrītis bija tas, kas pavērsa manu dzīvi pavisam citā virzienā un lika piedzīvot pirmo upurēšanās pieredzi manā mūžā un (diemžēl? par laimi?) ne no savas puses. kā? vienkārši (vienkārši?) pēc pāris dienām mūsu mierīgo mājas sadzīvi pēkšņi satricināja histēriski mammas kliedzieni, kas atskanēja tieši no dibenistabas, pie tam tieši no tās vietas, kur atradās lielais skapis, un pavisam drīz viņa jau parādījās durvīs pati ar nelaimīgo lillā auduma gabalu trīcošajā rokā un tikai trīs vārdiem uz lūpām, kuri tajā brīdī, šķiet, sacementēja vai visu pasauli - MANA SAGRIEZTĀ KLEITASDRĒBE! izejamai štātei domātā! KURŠ no jums to izdarīja? un mēs abi ar māsu kā iemieti sastingām kur bijām, blisinājām tik acis, bet es mirklī sapratu, kas par lietu, kas mūs tagad sagaida, un ka nu ir sūdi vagā, taču atzīties negrasījos. mana māsa, protams, arī ne, jo viņa taču nebija vainīga. tad sekoja neparedzētais, jo mutere mums ne tikai, kā parasti, pāris reizes uzlaida pa dibenu ar siksnu, bet sāka saukt palīgā arī tēti un tam pārmest, ka viņš mūs galīgi neaudzinot un vai viņam nekas šajā lietā kā tēvam neesot sakāms. un tad viņš nāca, - draudīgs, sadrūmis, izņēma no šlipsu turētāja mammas plato, spīdīgi sarkano lateksa jostu un sāka mūs slānīt pa īstam. tā, ka pievelk. pārmaiņus, te mani, te māsu, te mani, te māsu, bet mēs sākām ietiepīgi neatzīties, pie tam, no savas puses varu teikt, ka, jo vairāk man sāpēja, jo fanātiskāk es saspītējos un ciešāk nolēmu neatzīties ne par ko, lai kaut vai nosit. bet fāters tik pēra un pēra mūs un solījās, ka klapēs mūs tik ilgi, kamēr vaininieks neatradīsies. māsa pēršanas procesā brēca, es ķērcu, bet situācija eskalējās. īsi pirms pēriena beigām es pat sagrābu no plaukta savu brūno kepku un, lai būtu vieglāk izciest sišanu, ar zobiem iekodos tās cietajā nagā un tad (varbūt šī skata ietekmēta) mana māsa beidzot atzinās. atzinās tādā noziegumā, kuru nemaz nebija pastrādājusi, uzņēmās, tā teikt, manu vainu, un tikai tāpēc, lai šausmīgais pēriens beigtos un viņš, loģiski, arī beidzās. tā, lūk, man gāja, tā, lūk, es piedzīvoju pašu pirmo upurēšanās paraugstundu savā dzīvē. mani vecāki, protams, ar māsu pēc tam izrunājās jau mierīgos apstākļos un, protams, uzzināja, kurš ir īstais vainīgais, bet es gan izšmaucu sētā un savā noziegumā tā arī neatzinos. jo mani veči taču galīgi nerubīja fišku, viņi nesaprata pat to, ka manas lelles kleita ir daudz, daudz svarīgāka par kaut kādu tur mammas uz kāzām ejamo tērpu! pēc šī atgadījuma es ar lellēm spēlēties pārtraucu, bet no saviem vecākiem, savukārt, pamazām sāku atsvešināties, iekšēji slēpties, līdz beidzot nonācu pilnīgā pašizolācijā, un viņi par mani praktiski vairs nekad neko neuzzināja. mana māsa, toties, no tā laika sāka slēpt visas mājās atrodamās siksnas un, kad tētim vai mammai vajadzēja iet uz kādām izrīcībām, vienmēr bija problēmas ar to atrašanu. jāpiebilst arī, ka šis ir viens no spilgtākajiem notikumiem manā dzīvē un vienmēr kad par to atceros, izjūtu pret savu, kaut kādā ziņā gudrāko māsu gan apbrīnu, gan skaudību, gan vainu (arī pateicību). iedams baznīcā, esmu mēģinājis toreiz notikušo nožēlot kā grēku, bet nekad tas tā īsti nav izdevies, jo, stāvot pie bikts, man šis stāsts parasti ir licies nesavienojams ar svētsvinīgo baznīcas atmosfēru, un kurš batjuška tad ies saspringtajā grēsūdznieku trafikā klausīties kaut kādus bezgalīgus stāstiņus par lellēm un sagrieztu kleitasdrēbi. |
Izcils stāsts, jo uzjundīja manī atmiņas par bērnību, lellēm, un ... spēlēšanos vienatnē. Es arī griezu visu, kas pagadījās. Tikai manai mammai bija ļoti daudz atgriezumu, viņa visas drēbes mums šuva pati. Un es izmantoju pārpaplikumus. Es pat biju sameistarojusi leļļu māju ar visām mēbelēm, jo man to īsto tā arī neviens neuzdāvināja :( Ak, bērnība ...