pagājšnakt ejot uz čuču ar pirkstiem izplūcu sev no uzacs (nervoza paraža) un iebāzu mutē pašu garāko matiņu kāds nu tur bija, norīt to uzreiz neizdevās, viņš pielipa kaut kur pa ceļam pie gļotādas un man nācās ar žokli un mēli izdarīt dažādas nekoordinētas kustības, cerībā aizdabūt matiņu līdz rīklei, grūti tas bija, bet kad beidzot izdevās, matiņš tā arī palika ielipis tur, tajā rīklē, kamēr es gulēju un savā nodabā prātoju, ka gan jau pa nakti tomēr noies lejā, kur ta liksies, un cik tas tomēr ir intīms process - ēst pašam savas uzacis, viens no intīmākajiem, jo, pirmkārt, neviens cits nekad nemēģinās ar tavām uzacīm kaut ko tādu darīt, vienkārši netiks klāt, aiz pietātes pat neiedomāsies un neuzdrošināsies, un otrkārt, uzacis taču ir uzacis, tik tuvu acīm, un tas ir tik mistiski, kad tāda uzacs nobrauc lejā tavā vēderā, tik ļoti pārdabiski nonākt tik tuvu sev, sāc gaidīt gandrīz vai medicīnisku iedarbību, nezini taču, kādas aptiekā nenopērkamas vielas, fiziskas un garīgas, šādos matiņos slēpjas, no indiešu dievietes apsaras skropstām, piemēram, esot izaugusi pirmā tēja, sazin, kas manī piedzims no paša uzacīm, nezinu, nu lūk, - tāpēc es arī tumsā gulēju, viegli iesprindzis centos iemigt un mazākais uz ko cerēju, bija kādas jaunas, satriecošas atklāsmes gaidāmajos sapņos, bet lielākais, protams, kāds negaidīts, nezināmā virzienā aiznesošs brīnums, kaut kādas būtiskas izmaiņas dzīvē (tomēr vienīgais, ko es šorīt atceros sapņojis, bija tas kā man norauj galvu, bet tā laikam nevis norītās uzacs, bet pirms gulētiešanas skatīto šausmu filmu kaitīgā ietekme, žēl).