No kurienes šī drausmīgā atsvešinātība?

Naktī, mokoties ar cietkrītošām acīm, tomēr noskatījos šķībacaino šausmeni Dark Water. Noskatījos no sākuma līdz beigām un tā arī nesapratu kāpēc šī filma ir viena no pirktākajām Amazonā. Tik primitīva formula un nevienā brīdī nav bailīgi. Pāris reižu iesmējos un pats sarāvos no savu smieklu skaņas. Aizdomājos par to, ka varbūt dzeltenie nav tik kulturāli samaitāti kā baltie un tāpēc tik infantili. Bilde gan laba - klaustrofobiskā pelēkā māja, lietainā pilsēta un dubļainais ūdens vannā. Gāju čučēt un domāju, ka vajadzēs to filmu dzēst ārā, bet tad palika žēl, jo kaut kas poētisks un noslēpumains tajā tomēr ir. Varētu pat teikt, ka tīri nostrādāts. Svešās emocijās vienmēr esot kaut kas smieklīgs, bet īstām bailēm jau daudz nevajag. Tik vien kā sajust uz savas ādas. Īstu personisku apdraudējumu, tpu tpu tpu. Atceros kā pats, sargājot Zoodārzu 5 gadus atpakaļ, naktī modos savā būdiņā no sliktiem sapņiem, klausījos zaru švīkstos, dzīvnieku kliedzienos un pēc tam, pārbijies no zagļiem, maniakiem un slepkavām, drebēdams apstaigāju teritoriju. Bailes ir šausmīgi subjektīva padarīšana. Protams, šī ir daudz labāka par Land of Death, kurā varoņu grupa 2 stundas no vietas šķaida zombijus 2006. Lai gan arī tajā ir šis tas. Nu kaut vai zombiju vadonis nēģeris un tā mirone sarkanā jaciņā ar puspuvušu seju, kas visulaik turās viņam blaku. Rēcīgi. Iespējams šādas filmas jāskatās jautrā saviesīgā kompānijā ar grandžu un jāzvieguļo vienkārši par to ka Tev parāda pirkstu.

No otras puses, ko tad es īsti gribu un kur man acis un galva. Neko TĀDU jau nemaz nevajag. Pietiek ar perfektu ainavu. Urbānai, sabrukušai pasaulei uzbrūk pussapuvuši miroņu bari, ēd dzīvos, digitālas sekretārīšu asinis šķīst uz visām pusēm, bet ļaunais, zolīdais pilsētas galva neliekas ne zinis un tik kravā koferos dolāru kaudzītes. Deg debesskrāpji, gāžas drāšu žogi, zombiji nāk lēni un masveidā, pūlis bailēs trako, bēg ko kājas nes, bet neaizbēg. Un kur tad vēl uzpumpētie varoņi ar saviem šmeiseriem, kuri ņemas tā, ka glavas lido pa labi pa kreisi! Baigā apokalipse. Pareizajam dzīves foniņam. Lai izolētajam, pelēkajam latvietim nebūtu tik bēdīgi iepirkties kādā no daudzajiem Rīgas veikaliem Drogas. Vēl viena apdrāzta ideja - Land of Death forši likt kaut kur klubā uz monitoriem bez skaņas. Lai cilvēki tusē, mūzika grand, alkohols lejas, bet kaut kur virs galvas milzīgā ekrānā - krāšņa augšāmcēlušos kanibālu invāzija.

Nafig es to filmu izdzēsu. Tagad žēl. Tā iet, kad dziļās pohās neapdomīgi spiež taustiņu Delete.

Atnāca ciemā vienreiz mūžā kaut kur klubā redzēts džeks, uzaicināja uz cigareti un uzdāvināja aizgājušajā vd pudeli kalvadosa. Džeks kā džeks, tāds nekāds - mētelītī līdz celim, rociņas ādas cimdos, bet seja.. par pimpi katrā ziņā aizdomāties nelika. Kaut ko nenozīmīgu pamuldējāmies, un es nācu atpakaļ augšā. Labi reizēm būt publiskam un slavenam, he. Un galvenais - izdevīgi. Vai man par šādām dāvanām būtu jājūt sirdsapziņas pārmetumi??? Iepazīties taču puisis grib un kazi arī nodrāzties, bet es, ak, vecā zālesgalva, negrasos ar viņu pisties ne šajā saulē, ne nākamajā. Nekas, - vakarā abi ar Vitarmīnu iedzersim. Tāds kalvadoss nekad nav provēts. Coini.

Ai, ko tur daudz ar mani iepazīties. Tukšs šāviens. Man jau Jēzu vajag. Vismaz.

Dēliņš ILY šovakar spēlē DJ setu. Jāpiekāpj uz vienu skāvienu. Nezinu gan kāda būs komunikācija bez brūnā, bet pamēģināt var. Kaut kā jāķepurojas. Eh, bet man taču tagad tas kalvadoss.

Vājprātīgā Ādamsone piedāvāja kaut kādu konferenci vadīt. Ir taču pasaulē cilvēki, kuriem tās abas rokas viena par otru praktiski neko nezin. Normālie tur var izstiepties vai sarauties.

Kur es, dritvaikociņ, bāžos. Vēl mazliet un atkal būs strjoms. Taču gan jau lielāks nekā novembrī nebūs, tā kā pohuj nahuj. Gribēšu zem sava ķirša spēlēties, - spēlēšos.

Un jāaiziet tā otra Fuko lekciju grāmata jānopērk. Ja reiz bez pīpes, tad vismaz lietderīgi. Kas man lika ņemt tikai to vienu??? Zinu jau, zinu. Mans mazatalgotajos darbos pavadītais mūžs, tas. Stulbi kaut kā. Jālabojas, žaģina! Un ja arī neizlasīšu, nu un? Lai stāv. Auriņa ta laba!

Nu jau otrajai vecenei no Tabakas Nama tepat lejā trīc rokas. Šitā tāda jauna džuse. Tā, kuru redzēju agrāk, bija vecāka. Bet nu naturāli trīc, ar novirzi 1cm. Secinu - vai nu priekšniecība šīs drāž nepajokam, vai kādas smagās narītes, vai nervu slimnieces, vai sektantes. Variantu daudz. Pēdējais no tiem - vienkārši sakritība. Bet tas šodienas skuķis toč kā lēmēts, - stāv mans Kents acu priekšā, bet viņa neredz. Nu neredz un viss. Blanzdās un rokās pa plauktiem pilnīgā bezsakarā, bet kad saku - re, ku ir - vienalga neredz! Nav viegli uz Brīvības ielas strādāt.

Nopirku arī otru Fuko lekciju daļu. Tagad guļ viena otrai virsū kā divas lezbas - viena brūna, otra lillā. Prieks skatīties. Pareizticīgajiem ir tāds grēks - viens no smagākajiem, starp citu, - saucas Preļesķ.

Bet nu, bļaģ, astoņi lati, ibiomaķ. Par vienu. Un galvenais, ka nav žēl.