Naktī, mokoties ar cietkrītošām acīm, tomēr noskatījos šķībacaino šausmeni Dark Water. Noskatījos no sākuma līdz beigām un tā arī nesapratu kāpēc šī filma ir viena no pirktākajām Amazonā. Tik primitīva formula un nevienā brīdī nav bailīgi. Pāris reižu iesmējos un pats sarāvos no savu smieklu skaņas. Aizdomājos par to, ka varbūt dzeltenie nav tik kulturāli samaitāti kā baltie un tāpēc tik infantili. Bilde gan laba - klaustrofobiskā pelēkā māja, lietainā pilsēta un dubļainais ūdens vannā. Gāju čučēt un domāju, ka vajadzēs to filmu dzēst ārā, bet tad palika žēl, jo kaut kas poētisks un noslēpumains tajā tomēr ir. Varētu pat teikt, ka tīri nostrādāts. Svešās emocijās vienmēr esot kaut kas smieklīgs, bet īstām bailēm jau daudz nevajag. Tik vien kā sajust uz savas ādas. Īstu personisku apdraudējumu, tpu tpu tpu. Atceros kā pats, sargājot Zoodārzu 5 gadus atpakaļ, naktī modos savā būdiņā no sliktiem sapņiem, klausījos zaru švīkstos, dzīvnieku kliedzienos un pēc tam, pārbijies no zagļiem, maniakiem un slepkavām, drebēdams apstaigāju teritoriju. Bailes ir šausmīgi subjektīva padarīšana. Protams, šī ir daudz labāka par Land of Death, kurā varoņu grupa 2 stundas no vietas šķaida zombijus 2006. Lai gan arī tajā ir šis tas. Nu kaut vai zombiju vadonis nēģeris un tā mirone sarkanā jaciņā ar puspuvušu seju, kas visulaik turās viņam blaku. Rēcīgi. Iespējams šādas filmas jāskatās jautrā saviesīgā kompānijā ar grandžu un jāzvieguļo vienkārši par to ka Tev parāda pirkstu.