vakar abi ar armīnu noskatījāmies jaunāko almadovara filmu par ādu, kurā es dzīvoju. bija tāda neliela vilšanās tajā, ka nebija daudz par ko smieties. man almadovars vienmēr bijis tāds rēcamais režisors, pat it kā nopietnajās filmās. laikam cits temperaments, bet ne slikto audzināšanu, ne viss par manu māti, ne kādas citas filmas neesmu uztvēris nopietni un nekad neesmu sapratis tos, kas tās skatoties pārdzīvo jebko citu, izņemot prieku. šis bija tāds it kā pavisam nopietns variants, it sevišķi ja nogriezt skaņu, uzkrītoši atgādināja veco franču filmu par acīm bez sejas, ar to atšķirību, ka eyes without face bija patiešām riebīga un bailīga ar tiem skalpeļiem un sargsuņiem. šī nē. par nopietnu nosaucu tikai tāpēc, ka bija salīdzinoši maz jautrības. vienīgā pa īstam smieklīgā vieta bija, kur māte tika piesieta pie krēsla un tīģeris viņas acu priekšā varoja to mākslīgo džāru. (tā aizbāztā mute! meklēju internetā kādu skrīnšotu ar to kadru, bet neatradu. wtf? cilvēki neprot novērtēt labākos kadrus? būs jātaisa pašam) bet tā kopumā man pietrūka perdošo vecmāmiņu un tamlīdzīgu tēlu. bet skripts baudāms, kas man arī patīk almadovarā, kad visi tie viņa frīki atver muti un sāk runāt. jo dialogos ir tas īpašais almadovariskais primitīvisms un visam notiekošajam parasti tie prozaiskie iemesli. tie ir visās viņa filmās un tāpēc man tās visas arī patīk, arī šī.