pie ērikas palasīju ratinīkas dzejoļu krājumu un nesaprotu, kāpēc ir jāsaraksta tik daudz citu vārdu, ja kāds jau vienreiz ir pateicis - pēc kaut kā cēla nezināma sirds ilgojās, sirds ilgojās. kārtējoreiz kaut kas konkrēts, piemēram asfalts vai tramvajs, ir samočīts kopā ar kaut ko formālu un nekonkrētu, kādu kārtējo mūžību vai tālumu, pa vidu ielikts mazais pretīgais vārdiņš "kā", un kārtējoreiz lasot jābļauj - wtf te ir rakstīts, wtf tas vispār nozīmē? tas ir - kārtējoreiz vārdi nenozīmē paši sevi, bet tikai nosauc, turklāt vieni nosauc fizisku objektu, otri abstraktu, un tad tie vieni nosaukumi cenšas ar salīdzinājuma palīdzību paskaidrot tos otrus nosaukumus, it kā nepietiktu ar jau vienu nosaukšanu un tā vēl būtu jāpaskaidro ar citu nosaukšanu, un tāda dubultnosaukšana rada šaubas vai šajā neapdzīvoto apzīmētāju zupā jebkas atbilst pat savam nosaukumam. kaut kāds skanošs varš un šķindošs zvārgulis. es tā rakstīju vidusskolā, kad man vēl nebija seksa pieredzes, aiz loga bija tumšs, radio sentimentāla dziesma, bet sirds tik pilna, ka gribas milzu milzumu smelt.