| laiki met lokus |
[Dec. 1st, 2012|04:03 am] |
diena sajūta, vieta, iespaidi kā reizi ieraksta tapšanai. Ja palikšu Seviļjā, tad, šķiet, būšu kādu loku apmetusi.
Sajūta te ir kā Rīgā. Vizuāli un visādi citādi ir absolūti atšķirīgi no Rīgas, taču sajūta kā reizi ir kā Rīgā.
Rīgā bija tāda a la māju sajūta. Rakstu tā varbūt tāpēc, ka pēc pēdējās (?) reizes, kad tur biju, viss bija pazīstams, bet īsti pat nebija kur gulēt, kur nakti pārlaist. Un tas notika teju dzimtajā pilsētā. Galīgi neiederēšanās sajūta.
Negribas, lai tā beigtos šeit. Gribas iederēties.
kaut varbūt labi, jo tāda sajūta ļauj virzīties tālāk. Citādi dzīvotu pieķērusies, iesēdusies. Tā gala beigās bija Berlīnē.
Taču visās vietās bija ļoti skaistas pieredzes, no kurām daudz mācījos, un varbūt nav vērts žēlot, bet gan atlaist, pateikties, un priecāties. Ok mainās viss, bet varbūt labi, ka mainās. Un, ja nemainītos gribētu pārmaiņas. Burvīgi saskanīgas vēlmes.
Kad pirmo reiz ierads te sajūta bija patiesi kā brauktu uz Rīgu. Bet tas viss varbūt vien tāpēc, ka ne ko bieži uz citām vietām ar vakara autobusu neesmu devusies...
Esmu Enriques jaunajās mājās. Prieks par viņu, ka viņam beidzot ir miteklis. Pēdējās dienas/nedēļas nebij pie viņa vairs tāda pievilkšanās. Šķita, vecs un nesaistošs. Dažas reizes pat domāju, ko es vēl daru ar viņu. Taču vakar, kad cilvēks izmagājis matus :) un nejūtas vairs tik nospiests un norūpējies, cits skats. Atkal skatos un priecājos par skaistu cilvēku un pat iekāroju.
Šodien tulkošanas darbiņš ir beidzies. Vakar atkal pārņēma mērena panika ko tālāk. Sajūta, ka bez dažām vietām Andalūzija ir apbraukāta. Gribētos vēl pie puslīdz neskartas pludmales pabūt, uz kalniem un uz Rondu. Visādi citādi, sajūta, ka vairs nav vajadzības, interesanti blandīties apkārt pa šejieni. Ok, pludmale un kalni, bet to kaut kad drusku vēlāk. Kad vēsuma vilnis pāries. Gribas šupuļtīklu pie jūras priedēm izkārt un tā jauki vēl saulē un aizvējā pazvilnēt un decebrī:) pasauļoties.
Ko darīt un vai ko darīt ar jauno cilvēku no Cadiz, nezinu. Bet patika ļoti. Un ir apbrīnojami patīkama un viegla saikne ar viņu. Un, šķiet, ka viņš aizdomīgi atgādina manu tēvu. Tas savukārt dara mani uzmanīgu.
Ar viņu bija viss. Viss izņemot skūpstus (skūpstus uz kakla te neskaitu) un seksu. Šķiet, ja reiz līdz tam nonāktu, tad būtu tā pavisam labi. Gan tehniski labi un kaislīgi, gan tā, ka varētu acīs skatīties un saplūst. Ar Enrique bija pirmie divi, bet tā īsti ne pēdējais. Nu ok drusku pēdējo reizi. Taču ne salīdzināt ar patieso saplūšanas sajūtu, kāda bija ar Brīvību.
ah, jā, kādas nedēļas atpakaļ viņam teju nakts vidū pazvanīju. Biju tāda priecīga un mierīga un gribējās ar kādu parunāties. Un pazvanīju. Tā jauki parunājām. Bija prieks viņu dzirdēt. Un tai pa laikā silta, taču nepiesaistīta sajūta viņam. Varbūt, ka sāku novērtēt un atlaist sāpes, kas radās šo attiecību un pēc tām laikā. Un sarunas laikā gribējās viņam pateikt, ka mīlu. Un mīlu jau ar'. Tikai negribu būt kopā. Un tā arī viņam pateicu. Sarunas vidū viņš teicās uzrakstīt meilu. Tagad pēc tāda sarunas nobeiguma nezinu vai vairs rakstīs:)
rīt pārvācos atkal uz citu guļvietu. Enrique teica, ka varu palikt cik ilgi vajag. Taču tā kā viņš tagad ir ievācies pavisam svaigi atvērtā skvotā un tāpat badā pēc pa ilgiem laikiem pabūšanas savās mājās, ir skaidrs, ka tagad te ilgākai vai ne tik ilgai palikšanai nav labs laiks.
Tātad līdz svētdienai zinu ko daru. Pēc tam, pagaidām nav ne jausmas. Līdzīgi kā tas ir bijis visas šīs pēdējās nedēļas vai nu jau pat mēnesi. Tāds smaids caur asarām par šo.
Plus nauda jau ir noplakusi līdz zem simt eiro. Drīz vajag ienākumus. Kur un kā tos dabūšu - pagaidām nezinu. Tai pat ir ticība, ka drīz viss 'nokārtosies' vai vismaz saliksies drusku skaidrāk.
Šķiet, ka gribētu palikt Andalūzijā. Un gribu un vajag darbu. Zinu, ka valsts un vēl jo vairāk reģions nav vispilnākais ar piedāvājumiem ne Eiropā ne Spānijā. Bet gan jau.
Ja tu, lasītāj, ko zini, vai vari man ko piedāvāt, padalies vai piedāvā - ļoti priecāšos |
|
|