| Ты неси меня река |
Sep. 23rd, 2012|03:34 am |
auksta chai tēja, vakarnakt ceļā dabūtie grauzdiņi, pavisam burtiski uz dienu Vācijā, lai rīt atpakaļ uz vīnogām Francijā. Kā nebūt sevi super tempā jānogāda no fr/de robežas (Mulhause) līdz pie Lionai pievakarē.
Burvīgus latviešus (daudz) satiku vietējā vilciena stacijā.
Vīndaris mani atceras no pagājušā gada pēc dibena. (viss stāsts ir pilnigās pieklājīgas robežās karstas vasaras dienas talkas apstākļos)
-Kur ir pleeka? Nav?
-Nē. Vienkārši nevar atpazīt. Par daudz drēbju tagad mugurā.
Ceļš par mani labi rūpējas. Tagad par sevi jāparupējas sev ļaujot gulēt. Perfekta izmēra cietuma un lieluma gulta pieejama, turklāt klusumā.
Enrique; franču puisis - fanastiski, dzīvīgs, priecīgs, dejojošs ar uguni spēlējošs un ar acīm, kurās ieskatoties, novērsos, tik intensīvi un mulsinoši; silts un simpātisks austrietis; brīnišķīgi šoferi. Laimīgs, laimīgs ceļš nezināmajā. Toties tagad zinu kāda augstumā vair mugursomai būt, lai ir (relatīvi) viegli nest
Un valodas spilvena studijas darbojas vienkārši brīnišķīgi. Prognozes, kuras valodas prasmes ies dziļumā/plašumā jebšu jaunas uzradīsies? Un kas būs nākamā vieta, ko saukšu par savām jaunajām mājām? Kad?
Ne gluži krievu rulete, bet gandrīz. |
|