| provincē |
Aug. 20th, 2012|12:50 am |
esot pie viduslaiku pils tumšā neizgaismotā vietā nomaļus no citiem un ģērbtai 'indiešu biksēs' var pavisam mierīgi izpildīt či-kung pat visnotaļ mazā un nebūt tik ļoti brīvas gaisotnes vietā, jo ļaudis tevi gluži vienkārši par rēgu notur, vai par ko tik dīvainu, ka neuzdrošinās ne tuvoties, ne uzrunāt.
bet esot parkā uz soliņa, kas teju vienīgā galvenā ceļa/ietves malā, un tumsā, laternas gaismā rakstot, gan kontaktu meklē iereibuši cilvēki un no ceļa pa gabalu uzsauc, vai tads dīvainais sēdētājs nevēlas atrauties pa seju. Un augstākminētā pils atrodas vien pārsimt metru no soliņa. lūk, vietas nozīme...
turklāt jocīgi redzēt kā cilvēki vietā, kur vien daži simti iedzīvotaju, turklāt pagasta centā vien ne dikti daudz pāri simtam, garāmejot mēdz nesveicināt un grimasi neizmainīt. Tik vien kā paiet garām ar absolūti tālumā koncetrētu skatienu, nedod dievs, tuvu esot ieskatīties acīs vai uzsmaidīt. izņēmums ir veci cilvēki un mazi bērni, kas ja ne grimasi radikāli maina, tad to gan 'atmaidzina' un 'salabdienojās' |
|