ok, pirmkārt, daudzas no tām bildēm ir piefotošopētas, lai atbaidītu cilvēkus.
otrkārt, jā, es atzīstu, es to daru arī ar "pažēlojiet mani" nodomu. bet īstenībā es gribēju redzēt, kas notiks, ja es to pateikšu skaļi un - tas, ka tas ir noticis skaļi, mani stiprāk arī motivēs to īstenot.
es jau ēdu veselīgi, tiešām ļoti. un kamēr laiks atļāva, es katru dienu braucu uz skolu un atpakaļ ar riteni - tas nozīmē, katru dienu intensīvi braucu divas stundas. problēma ir tajā, ka ēdu pārāk daudz, vairāk nekā agrāk. un tad tikai uzkāpju uz svariem, un pasaule izšķīst. man nepatīk diētas, kad tev visu dienu ir jādomā un jāuztraucas par to, ko tu drīksti un ko nē. tāpēc visvienkāršākais ir nedomāt par ēdienu vispār, vai vismaz minimāli. un man ir apnicis tas, ka ir tikai noteikta apģērba veidi, kurus vispār drīkstu nēsāt. un ko es gribēju pateikt? vairāk nevis to, ka mans turpmākais mērķis būs kļūt tādai, kā tajās bildēs, bet, ka es sākšu ēst mazāk. krasi mazāk. droši vien izvēlējos nepareizos vārdus, sakot, ka kļūšu anoreksiska, bet man ir tieksme iekrist galējībās. arī tāpēc, lai saprastu, vai esmu spējīga to pa īstam izdarīt.
un, treškārt, es vienkārši esmu nejēdzīgi atklāta.
