aizvien brīnos, cik ideāls vārds ir spleen. tā nozīme atbilst precīzi manis izdomātajam tēlam, un sinonīmi ir tik garšīgi - spite, caprise, melancholy, irascibilty, resentment...

citēju no dažādām on-line vārdnīcām:

• spleen suggests the wrathful release of latent spite or persistent malice
• (noun) a feeling of resentful anger
• obsession, whim
  

cik perfekti

Nezinu kāpēc es jau no paša sākuma savu multeni nedēvēju par Spleen. Tas taču ir tik loģiski. Nesaprotu, varbūt tāpēc, ka nav smuks stils diplomdarbu taisīt angļu valodā, varbūt tāpēc to pat neiedomājos, bet mocījos ar visādiem tulkojiem - īgnums, iekšējais nemiers, žults. Neviens vards nav tik atbilstošs kā īstais, un, galu galā, man pofig. Un man patīk tas, ka viņš pamazām manu apziņu pārņem tik tālu, ka viņu zīmēju visās malās, pat tad, kad tas nav jādara. Tā, kā tam būtu jābūt - jāaizraujās ar diplomdarbu. Ne līdz galam jo man nepatīk pats stāsts. Tikai tēls. Splīīīīīīīn....

Pasaule ir tik vienkārša. Vakar gājām cauri mežam ar mammu un runājām par Twilight. Es stāstīju to, ka man bija skaidrs, ka grāmata ir vienkārši 1. emocijas salkana izpausme un - būdama tāda, ar pirmo emociju - man viņa patīk. Un tad es stāstīju to, kā Anitai arī patika, jo viņa ir pēdējā emocija. Un par to, ka Alise teica, ka viņai tas likās kā ļoti garš un slikts serials, jo - suprise suprise - viņai ir 3. emocija! Tāpēc jau tie kritiķi dalās tajās divās grupās - vai nu ļoti patīk tā grāmata vai nē. Vai nu viņiem ir rezultatīvās (pirmās, ceturtās) emocijas, vai nu procesīvās (otrās, trešās) emocijas. Un tad mamma iesaucās - bet tas ir tik vienkārši! Visi tie strīdi ir tikai tāpēc!? Un tā nu ir. Bet ej nu risini pasaules problēmas, centies ieskaidrot un pārliecināt par teorijām, lai tiktu pie kaut kādiem mazsvarīgiem atrisinājumiem. Nēēēēēēē.. Bet pašai noder, manā galvā viss ir savienots, sakārtots un vienkāršots ar psihosofiju. Tā varu pieņemt pareizos lēmumus un vienmēr būt soli uz priekšu, jo esmu vispārinājusi situāciju pirms viņa ir noritējusi. Es izklausos jukusi :D