Tāda diena, kad mamma jautā izaicinoši, jo domā, ka zin labāk, kā es jutos. Cik ļoti viļos ik reizi, kad domāju, ka varu viņai uzticēties, viņai atkāties un sagaidīt, ka ar mani apieties jauki, maigi, izpalīdzīgi utt. Kaut man būtu mīļa mamma. Cik ļoti tādu vēlētos, nevis tādu, kura meklē pierādījumus, “kaulus skapī”, detāļas lai izprastu to, kur viņa nav iesaistīta, kontrolēt un meklēt to, kas mani padarītu paīstam laikmīgu (jo šāda mana laimē nav īsta, nu labi!). Un protams, ka joprojām baidos no sievietes, kura pret mani ir pasīvi agresīva, kontrolējoša un var fiziski aizskart! Vai distance un noteikumi (necelt tel vakarā, neatzvanīt tikai iz pieklājības) ir patiess risinājums?
