Esmu

priekšā vēl divas darba dienas, bet es nezinu, kāda maģija rīt būs vajadzīga, lai ievirzītu domas darba gultnē. 

man ir younger maratons, sērijas iet šņakstēdamas kā riekstiņi, boifrends džošs ir mans jaunais crush, un man neko dzīvē vairs nevajag.

šogad pēdējie ziemassvētki bērnudārzā ir pārdzīvoti. esmu konstatējusi, ka ābols no ābeles (sākumā uzrakstīju "ābele no ābeles") tālu nav kritis, un manam bērnam arī ne īpaši komfortabli ir uzstāties publikas priekšā (un var redzēt, ka ir bērni, kuri uz skatuves jūtas vairāk vai mazāk brīvi, galu galā, viņi tur bija veseli 20), bet viņš to dara. šogad bija arī daži raudātāji, kas apstiprina manu teoriju, ka tā ir normāla pasākuma sastāvdaļa - katru gadu kādam nervi neiztur, un katru gadu tas ir kāds cits. 

lai nu kā, pats pasākums bija diezgan kvalitatīvs, bērni bija riktīgi labi visu samācījušies un bija labi mirkļi. es gan drusciņ samulsu par to, ka viņi 6 gadu vecumā izspēlēja tieši pelnrušķīti, kur mums ir ļauno pusmāsu bulijings, un tad princis, kurš skaistāko meiteni grib aizvest uz pili un uz visiem laikiem paturēt sev (kaut kā tur interesanti pateica). bet nebija iekšā pagriezties un paskatīties uz citu vecāku sejām, vai man bija kāds domu radinieks. kāds jau noteikti bija.

bet galvenais prieks tomēr ir par to, ka vairs nebūs jāmokās tajā pasākumu zālē, kur krēsli vienmēr salikti tā, ka normāli kaut ko redzēt var tikai pirmā rinda, un tur sasēžas paši lielākie tēviņi un aktīvākās mātītes, kas kustās un grozās un fotografē un vēl vairāk pasliktina redzamību. apiet viņus arī nav variants, jo zāle ir tik maza, ka bildi var mēģināt dabūt tikai no viena stūra. 

no más.

kaut kur es te manīju, ka, visiem meklējot dāvanas, mammas pašas paliekot bez. tad nu es izlēmu, ka jārāda bērnam pareizs piemērs, proti, ka mammai arī ziemassvētkos tiek dāvana no ziemassvētku vecīša. gāju garām given, nodomāju, ka tas ir labāk, nekā jauni šķīvji (kurus arī gribu, bet tie nesūtīs pareizo vēstījumu), un apstājos. 

veikalā pārtraukums vēl 35 minūtes. 

oh, for god's sakes!

vispirms atnāca ziņa, ka ir mainīta prezentēšanas kārtība, un no numur 2 es esmu pārcelta uz numur 9! atvieglojums, ka ir vēl laiks saņemties, un ne-atvieglojums, ka jāgaida ilgāk līdz mocību beigām. 

tad atnāca ziņa, ka nebūs jāprezentē, ar iespējamību 99,99%

es sagaidīju beigas un pārliecinājos, ka 100% nebūs, lai veiktu šo ierakstu.

drusciņ vīlos, jo prezentācija nemaz nebija slikta, un es vismaz 14 reizes tai izgāju cauri, man vienkārši ir šausmīgs, iracionāls stress no publiskas uzstāšanās; bet tikai drusciņ.

domas par rītdienas šampi nepalīdz, man ir stress tagad.

jāsameklē kāds labs seriāls par slepkavu-maniaku, lai relaksētos.

iztēlē izspēlēju, kā no rīta jau ielieku kādu dzirkstošo ledusskapī, un vakarā, 17:01 to atkorķēju, ieleju skaistā glāzē un vienā malkā izdzeru. rīt gan nesākas nekāds atvaļinājums, nākamnedēļ vēl darbs, bet rīt jāprezentē viens izmocīts rakstu darbs, un, kā teica vadītāja "piecpadsmit minūtes kauna, un viss". pēc tam es taisos uzelpot, lai tur lūst vai plīst, vai velns viņu zina, kas. 

it's been one of those... last three months.

mans dators paziņoja, ka viņa baterijai beidzies dabiskais eksistēšanas laiks. what the? taisnību sakot, es tagad saprotu, ka tik maz saprotu no datoriem, ka pat nezinu, ko tagad pienāktos darīt. vispār jau viņš sāka niķoties kādu laiku iepriekš - pie kaut kādām īpašām monitora kustībām viņam mēdza paralizēties seja vai arī notika uzkāršanās un automātisks restarts. jā, tās bija tādas pirmās pazīmes par the end tuvošanos. iespējams, ja es vairāk saprastu no datoriem, es zinātu labāk. varbūt tur kaut kāda detaļa jānomaina & what not. 

bet, then again, vai vispār ir vērts te kaut ko ieguldīties? es jau tāpat sāku mest acis uz citiem.