Izlasīju jauku rakstu par ceļošanu vienatnē

Atceros savu pirmo pārokeānijas komandējumu pirms padsmit gadiem, kad ar izbrīnu skatījos uz kollēgu, kurš visu saprata lidostu labirintos, un domāju, ka nekad, nekad nespētu ceļot viena. Toronto mēs sastrīdējāmies un aizgājām katrs uz savu pusi. Viņš pēc pāris stundām mani nejauši notvēra kādā ielas malā, kur ar šausmām biju atklājusi, ka man nav ne mazākā priekšstata, kā nokļūt līdz lidostai.

bet  pašlaik viss ir savādāk. 90% gadījumos esmu viena.

Pēdējiem braucieniem pirmie vakari ir līdz nelabumam līdzīgi - iečekojos viesnīcā, tad eju meklēt ideālo restorānu, aizklīstu kilometriem tālu, līdz mazā kioskā nopērku snikeru un apelsīnu sulu, paēdu uz kādām bibliotēkas, muzeja trepēm un ar tikpat lielu līkumu slīdu uz viesnīcu.

Katrs brauciens un šī pirmā vakara klīšana ir kā svarīga meditācija. iespēja distancēties, paskatīties uz sevi no malas. Iespēja nerunāt (un mani arī nekad neuzrunā neviens). Iespēja ieraudzīt dažādību cilvēkos, arhitektūrā, smaidos, savstarpējā saskarsmē. pieņemt to. Tas ir kā dzīvniekam izlīst no savas čaulas, kura palikusi par šauru. Un tad ir laiks strauji augt, pārgrupēties, apbruņoties un transformēties.

Tas ir tikai pirmais vakars. Atbraukšana.

Nākamos vakarus nosaka brauciena Saturs un Mērķis...