| |
[Nov. 27th, 2013|12:27 am] |
Pagātne ir ideāla telpa. It īpaši senāka pagātne. Jo tur viss ir zināms, viss ir paredzams, viss jau ir noticis. Nav nekāda riska, ka kaut kas var noiet greizi vai iznākt savādāk.
Tev nekur vairs nav jāsteidzas, jo tu neko nevari nokavēt.
Viss jau ir bijis.
Pagātnē ir ērti būvēt sazvērestības teorijas. Patiesībā tās nav teorijas, bet noslēpumaina patiesība, kurai neviens nenoticēs, jo visi taču nav spējīgi ieraudzīt patiesību.
Pagātne ir transformējama. Tā kļūst aizvien tuvāka, niansētāka, personiskāka.
Mīļāka vai baisāka - tas pēc individuālā pasūtījuma.
Tajā var izvietot spēles figūras pēc savas patikas, regulēt viņu ietekmi, analizēt, modelēt, projicēt.
Izdzīvot notikušo soli pa solim vēlreiz un vēlreiz, izbaudīt, izgaršot notikušā nianses.
Milimetru pa milimetram, sekundi pa sekundei.
Apturēt, patīt uz priekšu un atpakaļ.
Un tas ir droši... |
|
|
