|
Nov. 6th, 2013|11:44 pm |
Lidmašīnām skaistākais mirklis ir atraušanās no zemes.
Tas vienmēr man šķiet kā neiespējamā padarīšana par īstenību.
Man patīk vērot, kā garām paslīd izgaismotās ēkas, gaisa kuģi, autobusi, benzīna un čemodānu mašīnas un cilvēku simti, kuri apbrīnojamā kārtā precīzi zina, kas jādara. Kā rosīgais pūznis paliek aizvien mazāks, un domas par lidostas menedžmentu nomaina pilsētplānošanas tēma, tad mākoņi pārklāj ģeometriskās un/vai līkumotās ielas, virs mākoņiem sākas jau pasaules radīšanas tēmas.
Un šovakar pacelšanās skats bija tik saviļņojošs (jā, nedodiet man raudamgabalus kino, bet gan izgaismotas dzelzs konstrukcijas), ka pārkāpu drošības noteikumus -atsprādzējos un pārsēdos pie loga (karma atkal manā pusē - pilnā reisā blakus vieta tukša. Nez, kas notiek ar tiem, kuriem būtu jāsēž man blakus).
un manas iekšējās gaviles tika sadzirdētas - sekoja dublis Nr 2.
Kad lidmašīnai vajadzēja jau nosēsties, Mārupes lidostas precīzās gaismu līnijas negaidīti attālinājās. Lidmašīna uzņēma kursu Dienvidu tilta virzienā, pakāpeniski turpinot samazināt augstumu.
Lidojums bija tik zems un/bet skaists, ka ar grūtībām atrāvos no loga, lai manuālī izpētītu, vai spārnotajam autobusam ir arī rezerves izejas aizmugurē. jo pamazām pilsētas gaismu kontūras izmainījās tik ļoti, ka pat šķita, ka pilots sajaucis pilsētas un meklē mežu, kur nobēdzināt neveiksmīgo reisu.
par to, ka pilsēta pareizā, pārliecinājos, tikai izlasot lielveikala Alfa nosaukumu. No augšas, protams.
kad izkāpu lidostā, elpoju dziļi, dziļi, adrenalīns pulsēja muskuļos, bija priecīgi un viegli.
es saprotu, tos, kuri spēj un vēlas maksāt miljonus par kosmosa tūrismu
Man bija sajūta, ka visas komandējuma mokas, attaisnotās un neattaisnotās izmaksas bija paredzētas šim 20 minūšu pilnajam aplim pār pilsētu.
Cik maz vajag laimei!!!
tomēr... |
|