| |
[Nov. 3rd, 2013|06:11 pm] |
es spēju īstenot visu, ko iztēlojos.
Protams, gadās, kad kļūdos, izgāžos, iegāžos ar seju dažādas konsistences vielās.
ir kļūdas, nopietnas kļūdas.
bet tā arī neesmu sapratusi, vai no haosa manā galvā neironi veido nākotnes bildi? jeb otrādāk - bilde formē notikumus
un tad pats bīstamākais mirklis - tu redzi cilvēku stāvam sev pretī vai blakus
tu redzi nākotni. skaidri
iespējams, tu viņu pat vēl nepazīsti
un viņš, tevi, protams, arī ne.
un viņam nav ne mazākās nojausmas par savu lomu šajā bildē
galveno lomu
un tad ir izaicinājums - vai vērt vaļā vēl vienu Stāstu?
un kāpēc?
vai lai vienkārši pierādītu sev, ka tu to spēj?
lai sasniegtu kādu mērķi? vai līdzekli?
un kas īsti notiek tad, kad tu redzi cilvēku, redzi Stāstu?
un ko redz viņš?
un, ja tas ir stāsts, uz kuru atsaucas dvēsele?
un ja ieniršana tajā nozīmē atkāpties no iedomātas laika līnijas no iedomātiem pragmatiskiem mērķiem?
mnja...
- kā būtu, ja būtu? |
|
|
