| |
[Aug. 3rd, 2013|10:48 pm] |
bieži brīnos, kā mainās pasaule, kad man pie rokām ir bērni.
Man sāka autobusos dot vietu vēl tad, kad pati nenojautu, ka esmu stavoklī, un tiešām, tiešām nevienu reizi man nav bijis tā, ka jāškrobojas ka kādi tēvaiņi sēž, bet man jāstāv ar lielu vēderu.
Turkāt nekad nepieprasīju sēdēt - mana filozofija bija, ka pasaulei ir laiks vienas pieturas ietvaros pārstrukturēties, lai atrastu vietu. Un tā arī parasti notika.
Ir forši braukt ar mazajiem, jo bieži kāds tantuks uzsāks sarunu, vai tiešām tie visi ir manējie; kāds iesaistīsies sarunās, lai manā vietā atbildētu uz bezgalīgajiem Kāpēc. Un tas viss - pozitīvā kontekstā.
Lūk, šovakar (gandrīz šonakt) juniors ne tikai aprunājās ar mūžavecu onku, bet, ārā ejot, tika pie salmiņu pakas no viena jaunēkļa, kurš pavisam no malas vēroja spraigās diskusijas, un man pašai vēl tika galanti pasniegta roka, lai palīdzētu izkāpt no autobusa.
Pārvietojamies ar sabiedrisko bieži, reizēm šķiet, ka man un maniem bērniem 9 gadu garumā ir izdalīts kāds ekskuzīvs maršruts Pārdaugava- Centrs, kur sastapt tik daudzus sakarīgus cilvēkus. Un visus - ar saviem Stāstiem. |
|
|
