| |
[Jul. 19th, 2013|01:46 am] |
Strādāju naktī, un man nav sevis žēl.
Klusums. Birojs grimst tumsā, un briestošais mēness atgādina par sevi.
Kāpjot lejup pa trepēm lejup, sajutu mieru, drošību un kaifu. Endorfīni izskrēja caur kauliem, un izbaudīju darbaholisma sniegto baudu visā nianšu krāšņumā.
Jap, to pašu kaifu var noķert, skrienot vēsos vasaras vakaros vai ļimstot jogā, jo sports tāda pati bauda no sevis spīdzināšanas vien ir, bet tomēr - tas nav tas...
Turklāt, ja mani negaidītu mašīna, ceļš mājup caur pulsējošo Vecrīgu gan jau ievliktos vēl par pāris stundām. |
|
|
