|
[Jul. 1st, 2013|01:50 am] |
Lidmašīnā noskatījos sāgu par blogeri, kurš pamazām savu dzīvi pārnesa uz virtuālo telpu, piepildot to ar jēgpilnām vārsmām. Viņš tur bija populārs, bet IRL palika agresīvs, neiecietīgs, sačakarēja attiecības ar radiniekiem, draugiem, strauji pieņēmās svarā, pamazām sajuka prātā. Kaut ko viņš nošāva, kaut kam salauza kāju, kādam bērnam sasita brilles utt. Viņu beigās nošāva specvienība. Bet sievietes viņu mīlēja līdz pēdējam. Jo viņš izskatījās tik inteliģents. Arī blogsfērā. |
|
|
Comments: |
Cibu pāršalca traģiskas personificētas priekšnojausmas drebuļi :)
ja? nu, es šovakar latest posts lasīju izteikti selektīvi :) Bet tas ir pārejoši...
Nezinu, es tikai spēlējos ar, hmm, loģisko indukciju laikam.
4:12 naktī? :) vienkārši filma baisi iesita pa manu personisko smadzeņu podu- tāda smadzeņu skalojamā šausmene. bet tas nenozīmē, ka es meklēju maniakus šajā blogosfērā
Arī 4:33 man galva ir pilna ar puņķiem, kurus es mēģinu ārstēt ar, khem, tautas metodēm. Puņķu mazāk gan nepaliek, taču kļūst vienalga, ka tie ir :D
Nu beidz, ja paskatās no kriminālās statistikas viedokļa, tad pre-virtuālās realitātes modeļa noziedznieku bodī-kaunts joprojām ir par daudzām kārtām lielāks par šādu virtuālo ļaužu nodarījumiem. Drīzāk varētu teikt, ka filma ekspluatē stereotipus par ts nerdiem bez faktuāla pamata ;)
Un tas nozīmē, ka vajag to filmu izmest no smadzenēm nafig. Holivudas klišejām runājot, 99% noziegumu (vismaz smago) joprojām izdara nevis datorgīki, bet gan nenotikuši futbolkomandu kapteiņi. Varbūt tāpēc, ka visāda veida nerdiem ir iespēja atkāpties izdomātās realitātēs aļa scifi un fantasy grāmatās un datorspēlēs. | |