|
Apr. 22nd, 2013|09:17 pm |
atcerējos, kā reiz sensenos laikos viens bērnības brūgāns mācījās karatē (vai tēkvando vai konutur, joprojām neko no tā visa neatšķiru) un gribēja iemācīt man ar - lai es varētu sevi aizstāvēt, ja uznāk zagļi.
toreiz kaut kā sakautrējos, ne vella neiemācījos un vēl ilgi no tiem zagļiem baidījos, jo aizstāvēties ta nevarēšu un ko tad.
kokos rāpties - to gan. lielākā bērnības trauma bija, kad nozāģēja manu mīļāko ābeli, kurā tik forši varēja kāpt un sēdēt visos zaros, kuros gribas. un man, protams, bija savs septītais zars no augšas - kā tai grāmatā, kuru vairs neatceros. |
|