| |
[Feb. 27th, 2013|11:29 pm] |
Slēdzās kopā divi loki
Sāpēs man kā tagad ciet
Pie tevis tikt ir ļoti grūti
No manis prom tā neaiziet
Mēs stāvējām ar Ziedoni pie stikla sienas. Aiz loga rūca jūra. Ārā bija agrs pavasaris. Un manā dzīvē arī.
Bet priekšā stāvošā ūdenstilpne nebija līdz ceļiem. Es grimu. Es riskēju katru dienu, un dzeja bija kā smalks sudraba pavediens, kas veda cauri nožēlojamākajam periodam manā dzīvē, tā asināja manu intuīciju, sastīja par cilvēkiem, kas plosījās manā stāstā un, pats svarīgākais - vēstīja būtiskas detaļas par tiem, kuri vēl tikai atnāks.
- tu nebūsi dzejniece - viņš teica - tas pāries, kad viss būs labi
es palocīju galvu
mēs turpinājām klusēt
un būt blakus... |
|
|
