| |
[Oct. 21st, 2012|11:25 pm] |
Man patīk ceļot vienai, un šo vientulību sargāju kā savu acuraugu. Iespējams, aizvien niansētāk sāku izkopt zaļojošos sociopātijas dīgstus, nezinu. Iespējams, vienkārši tad viss ir vienkāršāk, operatīvāk un brīvāk. Maršruta izvēle, izvēle, kā plānot darbus un laikus ārpus tiem.
Vienīgā vieta, kur sajutos pavisam vietuļa, neomulīgi vientuļa, bija Spānija šovasar, kad, atbalstot galvu pret pelēku sienu ārtvilciena bārā, vēroju pludmales ainas slīdam garām. Saule tikai leca, krāsojot sniegbaltās mājas siltos toņos, un cilvēku trūkums ainavā lika domāt, ka braucu cauri gleznai.
Dzēru šķebinošu apelsīnu sulas padzērienu, un kopā ar to manī pamazām ielija apjausma, ka kādreizējā kampaņa, kur centos visiem būt noderīga, ir pāraugusi daudz vērienīgākā operācijā - iemācīt iztikt bez manis.
Un, šķiet, pamazām sanāk... |
|
|
