| |
[Aug. 21st, 2012|10:50 pm] |
No dārdoša pagraba iznācām naktī, kusumā. Bija drēgns.
Viņa roka rāmi dusēja uz mana vidukļa un gurni ejot viegli pieskārās viņa kājai. Jutu, kā ķermeņa siltums caur šiem punktiem plūda manī. Pievēru iekaisušo plakstus un ieelpoju mitro gaisu. Bija droši un labi.
Pāri ielai aiz muguras atskanēja kliedziens. Tam sekoja dobja skaņa, kuru nav iespējams sajaukt ar nevienu citu.
Viņš strauji pagriezās trokšņa virzienā, un mirklī jutu, kā saspringst viss muskuļu reljefs. Viegli atslābinātais vīrietis acumirklī kļuva kristālskaidrs, agresīvs, gatavs cīņai. Tas tā literāri teikts. Arī gatavs vienkārši izkauties.
Es paliku ēnā, pēkšņi aiz viņa. Tāpat smaidot, tāpat nogurusi un viegli miegaina. Nebija iemeslu paaugstināt adrenalīnu sevī.
Redzot, cik instinktīvi, intuitīvi, dabiski šajā naktī visi nostājās savās vietās, mani neatstāj atziņa, ka ir cilvēki, kuriem ir labi būt blakus, kuriem ir labi būt aiz muguras, bet kuru ceļā nekad, nekad nevajag stāties... |
|
|
