| |
[Jul. 18th, 2012|12:17 pm] |
Metas viegls reibonis no apgriezieniem, kurus uzņem dzīve un darbi.
Pagājušā nedēļa bija totāls STOP ar mēģinājumiem atklimatizēties no pēckomadējuma šoka, ko saņēmu, izkāpjot no savas mucas un iebrienot visādās jūrās, okeānos un citās fiziskās un metaforiskās ūdenskrātuvēs.
Kā kulaku uz acs saņēmu apliecinājumus, cik ļoti akmens laikmetā dzīvoju. Gan profesionāli, gan emocionālās inteliģences ziņā, gan domāšanas sistemātiskumā un dziļumā.
Visnotaļ traumatiski.
Tagad domāju, nez, reinkarnēties uzreiz un sākt mācīties no viena stūra jau mātes vēderā, jeb gaidīt nekustoties, kad kā zibens pār mani nāks APGAISMĪBA, kā nu tālāk būt.
Bet primārais jautājums ir : kā lai visu paspēj, kā lai visu paspēj!?! |
|
|
