| |
[Jun. 28th, 2012|11:09 pm] |
Satiku savu bijušo bosu. Pašu, pašu pirmo.
Kādreiz saulainās pēcpusdienās mēdzām sēdēt uz soliņa, vērot dažādus "klientus" un filozofēt par dzīvi. Man bija interesanti, jo viņš pārstāvēja spēka struktūras, es biju vārgs un bikls padsmitgadīgs skuķēns. Runājām par noziegumiem, motīviem, par sačakarētām dzīvēm, par atkarībām utt. utjp. Interesanti, ka šīs sarunas mani nebiedēja, vien darīja uzmanīgu, mācīja vērot, just un ieklausīties. Filtrēt.
Tagad saredzējāmies pēc 15 gadiem. Smējāmies par sīkumiem un klusējām par būtisko.
Ir notikusi kaut kāda izlīdzināšanās. Viņš satika mani tur, kur toreiz vēlējās redzēt un redzēja, kad pati vēl neuzdrošinājos skatīties tālāk.
Es satiku viņu tādu, kāds viņš bija tajā laikā - gudrs, vērīgs un saudzīgi tiešs.
Kaut svars pieaudzis divtik, visvairāk tieši viduklī, iegūts zems, sarkans sporta auto. Kājās šorti, baltas zeķes un, protams, zandales... :)
Bet tās visas ir nianses. un tikai... |
|
|
