| |
[Feb. 27th, 2012|11:07 pm] |
Kad, nomalusies pa pilsētu, vilkos uz viesnīcas numuriņu, kur aiz logiem sienas augstumā caur sarkaniem, caurspīdīgiem aizkariem kā fototapete izkārtojās augstceltnes, apjautu, ka mans nogurums ir tik liels, ka nav spēka vakariņot. Ieskrēju pārtikas veikalā, lai iepirktu kaut ko ēdamu, bet nenopirku visu, ko biju plānojusi. Precīzāk sakot, nopirku gandrīz neko.
Kad izpakoju savu paiku, kā arī našķu maisiņu, kuru man bija iedvis cilvēks pēdējā tikšanās laikā kā sveicienus, man tirpas noskrēja pār muguru - viņa sūtījumā bija gan tieši tās končas, kuras aizmirsu, gan tieši tās maizes, kuras vēlējos pie savas mocarellas olas :).
Šie mirkļi veido sajūtu, ka dzīve mani mīl. :)
Un jūt... |
|
|
