| kādam ļoti negāja |
Feb. 21st, 2012|02:03 pm |
Seminārs notika mazā kamīnzālē ar zemiem griestiem. Lektors bija liela auguma vīrs, kurš acīmredzami nespēja ierakstīties mērogos.
Viņa pērkondārdošā balss, izdvešot standarta icebreaking jokus, tricināja sēdētāju muskuļus, un viņi, iekrampējoties krēslos, lēnām šļūca vai liecās atpakaļ.
Viņš laikam bija tuvredzīgs, kas rezultējās ar ciešu ieskatīšanos katram dalībniekam acīs un viegli mulsinošu distanci, kad skatiens vērsās uz lapiņām pie dalībnieku krūtīm.
Trakākais sākās pēc iepazīšanās. Viņa žesti grāva miniatūro pasauli - lidoja krūzes, krita tāfele, vinš pats klupa pret neko. Dalībnieki taisīja totalizatoru, kurš priekšmets cietīs nākamais.
Tā bija mokoša daļa. Viņš viņiem kaut ko prasīja, veidojot sarakstus uz tāfeles, dimdinot n-tās reizes "jā pareizi!!! Bet vēl?". Nevienam nebija īsti skaidrs, ko viņš īsti grib dzirdēt. Dalībnieki palika uzbrūkoši.
Vadītāja pārtrauca šo farsu, izsludinot pauzi. Iesaucām lektoru darba telpā. Sākām stāstīt kaut ko par balss tembru, akustiku, komforta zonām, noskaņojumu identifičēšanu. Viņš, nabags, sanervozējās, paņēma sulas paku, sāka kratīt, lai vienmērīgi samaisīto saturu ielietu glāzē. Kā izrādījās, korķis nebija kārtīgi uzskrūvēts, dzeltenais šķidrums pārklāja viņu, galdu, dokumentus uz tā un... datoru. Viņa datoru... |
|