| |
[Apr. 22nd, 2013|12:39 am] |
Šodien biju nonākusi neizbēgamā senilu kundzīšu ballītē. Viņas kā sēnes bija sasēdušās uz dīvāna un aprunāja visus pēc kārtas ar apbrīnojamu detalizācijas pakāpi. Ja to muldēšānu kaut kā varētu pieslēgt IKP sildīšanai, Latvijas ekonomikā būtu nevis viens burbulis, bet tā vienkārši kļūtu neatdzesējama kā Fukušimas reaktors.
- tikko lasīju, ka astroloģiski menedžeriem ir vissliktākā karma. Jā, sliktāka kā cietumsargiem. Jo viņi tikai vada, komandē un bojā citiem nervus, bet paši nerada neko jaunu... - uzsāka malējākā kundzīte jaunu tēmu, līdzko ienācu viesistabā, lai apēstu neizbēgamo karbonādes gabalu
Paslīdēju garām galdam un piegāju pie grāmatplaukta. Tur starp kurbāztiem bija iespiesti Koelju tipa sējumiņi. Aizvēru acis, paņēmu vienu no grēdas, lai atšķirtu uz labu laimi citātu. Biju skeptiska, jo nosaukumi vien lika atgādināt, ka ķermeņa apmatojums gaida lāzerepilācijas seansu.
Nerunā visu, ko zini; Netici visam, ko dzirdi; Nedari visu, ko vari.
Tātad tomēr trāpīts. Pirmos divus tā kā esmu iemācījusies, trešais nesanāk un vēl pagaidām nesanāks, jo ir ietriekts organismā dopings darbam līdz pirmajiem gaiļiem. Bet nekas, bojāšu karmu.
Vismaz šonakt... |
|
|
| |
[Apr. 22nd, 2013|01:04 am] |
103 gadu vecumā līniju šķērsoja viens no vissvarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē - vecmātes māsa, līdz pēdējām dienām saglabājot asu prātu un humora izjūtu.
Ja vispār dzīvē esmu satikusi kādu cilvēku, kam varētu dot gaišreģes vārdu, tad tā noteikti bija viņa. Līdz apbrīnojamākajai detalizācijai viņa spēja formulēt nianses manā industrālajā un lielpilsētas bruģa pilnajā dzīvē, kaut nodzīvoja pati visu mūžu dižmeža vidū.
Pie viņas varēja aizbrist apmaldījušies cilvēki, naktī redzot mazu liesmiņu logā. Un tikai arī apmēram tikai tad, kad dvēseles jau zaudēja pēdējo cerību ieraudzīt kaut ko aklā tumsā. Viņa bija pasaku ragana. Labā ragana, kas pārbauda un rāda ceļu tālāk. Jo pie viņām nepaliek.
Un tieši šis dižmežs bija mana lielākā vērtība.
Lai gan pie viņas bija sūri jāstrādā, es varēju tveicīgās vasarās iemesties labības laukā starp rudzupuķēm un raudzīties mākoņos. Sapņot vaļējām un aizvērtām acīm, nebaidoties no dunduriem un ērcēm. Pie viņas es ticēju, ka, naktī var aizspīdināt lukturīša gaismu līdz zvaigznēm, kuras nekur nav spīdējušas tik spoži kā tur. Varēju glābt skudru kolonijas, pēc pērkona lietus ceļot tiltus pāri tērcēm, pētīt pēdas mežā, meklēt nogrimušas pilis un pilskalnus, doties briesmu pilnos piedzīvojumos uz senseniem pagrabiem, kurus apsargāja senču gari utt.
Un ko viņa darīja?
Pašu būtiskāko -
Netraucēja! |
|
|
| |
[Apr. 22nd, 2013|07:56 pm] |
|
esmu gandarīta. Iemācīju meitai prasmi, kas jāmāk katrai lēdijai - rāpties kokos. |
|
|
| |
[Apr. 22nd, 2013|10:49 pm] |
- vēršos pie tevis kā pie strukturēta cilvēka
šie ir sarežģītākie keisi. Jo es neesmu tāda.
kas attiecīgi nozīmē, ka kaut kas ir palaists garām.
tagad pīpēju, tpu, lēnām ēdu plombīra litru ar saldētām avenēm. Lieku kopā bildi un nevaru salikt.
Parasti ieraugu nākotni 3D - redzu telpu, redzu cilvēkus, redzu saturu. Jūtu. Aprunājos ar iesaistītajiem, ja nepieciešams (lai cik tas šīzīgi arī neizklausītos). izeju plāniem soli pa solim. Bet šoreiz ir tukšums. Mainu cilvēkus, mainu tēmas, plānus, bet nav kontakta.
Kas nozīmē, ka arī es esmu kaut ko nozīmīgu palaidusi garām... |
|
|