|
Apr. 22nd, 2013|01:04 am |
103 gadu vecumā līniju šķērsoja viens no vissvarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē - vecmātes māsa, līdz pēdējām dienām saglabājot asu prātu un humora izjūtu.
Ja vispār dzīvē esmu satikusi kādu cilvēku, kam varētu dot gaišreģes vārdu, tad tā noteikti bija viņa. Līdz apbrīnojamākajai detalizācijai viņa spēja formulēt nianses manā industrālajā un lielpilsētas bruģa pilnajā dzīvē, kaut nodzīvoja pati visu mūžu dižmeža vidū.
Pie viņas varēja aizbrist apmaldījušies cilvēki, naktī redzot mazu liesmiņu logā. Un tikai arī apmēram tikai tad, kad dvēseles jau zaudēja pēdējo cerību ieraudzīt kaut ko aklā tumsā. Viņa bija pasaku ragana. Labā ragana, kas pārbauda un rāda ceļu tālāk. Jo pie viņām nepaliek.
Un tieši šis dižmežs bija mana lielākā vērtība.
Lai gan pie viņas bija sūri jāstrādā, es varēju tveicīgās vasarās iemesties labības laukā starp rudzupuķēm un raudzīties mākoņos. Sapņot vaļējām un aizvērtām acīm, nebaidoties no dunduriem un ērcēm. Pie viņas es ticēju, ka, naktī var aizspīdināt lukturīša gaismu līdz zvaigznēm, kuras nekur nav spīdējušas tik spoži kā tur. Varēju glābt skudru kolonijas, pēc pērkona lietus ceļot tiltus pāri tērcēm, pētīt pēdas mežā, meklēt nogrimušas pilis un pilskalnus, doties briesmu pilnos piedzīvojumos uz senseniem pagrabiem, kurus apsargāja senču gari utt.
Un ko viņa darīja?
Pašu būtiskāko -
Netraucēja! |
|