| |
[Feb. 19th, 2013|12:04 pm] |
Tā kā parasti strādāju līdz 1-2 naktī, īsi pēc astoņiem atveru acis, ielienu kalendārā paskatīties, vai deviņos nav tikšanās, nolasu atbildes uz nakts mailiem un guļu tālāk.
Tā izlasīju no rīta mailu no sadarbības partneriem, kur viņi pamato, kāpēc par astoņu lappušu infomateriāla sagatavošanu vēlas 565 latus plus pēvēen. Sagruzījos, izlēmu, ka atbildēšu vēlāk, paliku telefonu zem spilvena un gruzoties atkal iemigu. Pamodos gruzoties, iegāju dušā gruzoties un tāda atbraucu uz darbu.
Ieslēdzu kompi, meklēju liktenīgo mailu, nav tāda.
Mobilajā arī nav.
Izskatās, ka šis pieprasījums ir eksistējis tikai manos sapņos. |
|
|
| |
[Feb. 19th, 2013|02:06 pm] |
Man komplicētos projektos ļoti patīk sākums - kad uzdevums tiek sadaīts apakšuzdevumos un tiek atdots izpildei dažādiem cilvēkiem - katram pēc saviem talantiem un kompetences. Un pats noslēgums, kad viss tiek likts kopā un veidojas gatava bilde.
Un paliek vēl laiks to pieslīpēt. |
|
|
| |
[Feb. 19th, 2013|06:39 pm] |
Tāāds laiks ārā! Vējš, lietus, sniegs. Ziema. Tu brien tādā nolemtībā pa to šļuru un jūties labi.
Jo... tā tam vienkārši ir jābūt. Tā ir vienīgā realitāte un iespēja.
Neviens tev neteiks - paliec! Neviens nenoklās paklājus, nedos liedussargu, sniegpulgsteņus, tropu pludmali.
Tu eksistē vienīgajā pelēkajā realitātē, tādā piedzimis, triec cauri darbus, triecies cauri pats.
Viens pats.
Tāda samierināšanās, tāda nepatīkamo sīkumu ierēķināšana kā pūlis sabiedriskajā transportā, kā rindas pastā, parasta čakarēšanās darbos, aizkavēšanās darbā un kārtējās izpalikušās pusdienas.
Tu to vienkārši pieņem, elpo, dzīvo un izdzīvo. |
|
|
| |
[Feb. 19th, 2013|10:49 pm] |
Komandējumiem britu zemēs ir kāda īpaša garša. Latvijā to nemeklēju un, kad meklēju kādā dvēseles krēslas mirklī, neatradu.
Nu lūk. Šovakar tāda ir tapusi mājās. Svaigi spiesta mandarīnu sula ar citroniem.
Jo tie oranžie veidojumi, kurus var nopirkt, ir bezgala garšīgi, bet nemizojas. |
|
|
| |
[Feb. 19th, 2013|11:15 pm] |
palasījos cibas lentu, palasījos diskusijas par jaunām māmiņām, kuras oranžajā portālā aicina draudzēties nezināmi vīrieši, palasījos par veciem kraķiem,
Tā kā mīlu skaitļus, spēru nekad nespertu soli un iegāju draugos pētīt savu statistiku gada griezumā. Diemžēl pamanīju, ka mani veci kraķi nav skatījušies, tikai cibas ne-māmiņas. Turklāt 30 reizes pēc kārtas... |
|
|