| |
[Dec. 22nd, 2012|02:23 pm] |
Reiz muļķīga pārpratuma dēļ kādā pasākumā Turcijā piesēdos pie nepareizā galdiņa, kā rezultātā tas izrādījās pilsētas mēra galdiņš, kā rezultātā mani lūdza palikt pie viņiem. Tur jautrība sita augstu vilni, veči dejoja ar večiem, bet mani uzlūdza mēra sieva. Kad viņu rezidencē klīdu starp stāviem, nesapratu, kāpēc zelts pasaulē maksā tik daudz, ja tur tas vienkārši tiek izsmērēts pa sienām.
Nu lūk, pagājušajā naktī sapnī biju atgriezusies atpakaļ tajā vietā, tikai viss bija pārcēlies uz Londonu un melnīgsnēju maza augumu vīriešu vietā bija angļu kungi cienījamā vecumā un amatos. Es klīdu starp viņiem ar šampanieša glāzi rokā, uzdodama vienu vienīgu jautājumu:
- vai Jūs, lūdzu, nepateiktu, kur ir tuvākais Primark veikals? |
|
|
| |
[Dec. 22nd, 2012|11:47 pm] |
|
Sāku smadzeņot ballīti bērnam. Uz kopējā noguruma fona gribētos to uzticēt profesionāļiem. Man gan ir neliels talants dažāda vecuma aurojošu baru savākšanā, bet pieklibo matemātika. Turklāt, parasti viņi nevis pazūd, bet savairojas pat slēgtās telpās. Piemēram, ja pēdējā pasākumā tusu iesāka 14 bērni, tad noslēdza jau 16. |
|
|