| |
[Dec. 7th, 2012|12:03 am] |
Šodien pametu darbu ne pārāk vēlu - īsi pirms deviņiem vakarā. Aiztaisot ciet biroja durvis, ieelpoju blīvo miglu un klusumu. Vecrīga bija tumša, tukša un pamesta. Daži gājēji un kāda pavisam reta mašīna. Radās sajūta, ka laiks jau iestiepies krietni pāri pusnaktij.
Pilsētā iedegti Ziemsvētku rotājumi, liecinot par iepirkšanās drudža, sadauzīto vīna pudeļu neizbēgamību nākamajās nedēļās. Un neizskatījās, ka kāds par krāsainajām gaismām, kuras atspērušās krāsoja miglu, priecātos.
Uz Vanšu tilta vienīgā mašīna bija fotoradaru baltais busiņš ar ieslēgtām avārijas ugunīm, kura organiskais saturs montēja nost radaru kastes (es ceru, ka tā). Neviena cita transportlīdzekļa! Ne pretī, ne garām.
Zudusī pilsēta... |
|
|
| |
[Dec. 7th, 2012|12:29 am] |
Sūtīju vēstuli ar subj.: "Vajadzīgi trīs vīrieši"
un ...
...aizsūtīju nepareizajam vīrietim |
|
|
| |
[Dec. 7th, 2012|09:16 pm] |
Kaut kāda šīs nedēļas diena. Viss jau putrā saplūdis, nepateikšu kura, bet ne pirmdiena.
Kad ar ķiveri galvā un smagiem zābakiem galvā lodāju starp metāla konstrukcijām, meklēju atbildes uz bērnības dienu jautājumiem, pilnai dramaturģijai vēl cīnoties sniegu un vēju, saņēmu telefona zvanu.
- klau, šo piektdien konference. Tu varēsi nomoderēt, vai ne? Klau, viens lektors pateica, ka nebūs, Tu taču varēsi uz pusotru stundu pastāstīt kaut ko? Honorārs, protams būs.
Šis vakars. Pasākums noritējis, zvanītājs, aplausu pavadīts, pasniedz man dāvanu maisiņu. Aiznesu to uz biroju, izsaiņoju, a tur - stikla ezis. Kad, pirkstgalos pacēlusies, stūķēju to uz plaukta pie citiem nicinājumam nolemtajiem bēdubrāļiem, pār mani no nezināma cauruma nobira sudraba zvaigznes. Kad beidzu matu purināšanas procedūru, pa durvīm iegāzās projektu vadītājs ar PNA, kurš bija mazāks kā runāts.
- kur pieci lati palikuši? - jautāju
- kā kur? Tavai dāvanai! |
|
|
| |
[Dec. 7th, 2012|10:21 pm] |
Atvilkos mājās nogurusi kā suns. Protams, mazās mutītes prasa mamutu. Sarindoju uz šķīvja atlikušās dažas konferences smalkmaizītes un sāku domāt, ko lai taisa ēst, ja ir skaidri zināms, ka ledusskapī nekā nav.
Sanāca Mārtiņa Rītiņa stilā - salobīju un sacepu kaudzi ar tīģergarnelēm.
Ielikos gultā, aizvēru acis. Uz melna fona man garām sāka slīdēt zili pelēki kājvēži... |
|
|