|
Dec. 7th, 2012|09:16 pm |
Kaut kāda šīs nedēļas diena. Viss jau putrā saplūdis, nepateikšu kura, bet ne pirmdiena.
Kad ar ķiveri galvā un smagiem zābakiem galvā lodāju starp metāla konstrukcijām, meklēju atbildes uz bērnības dienu jautājumiem, pilnai dramaturģijai vēl cīnoties sniegu un vēju, saņēmu telefona zvanu.
- klau, šo piektdien konference. Tu varēsi nomoderēt, vai ne? Klau, viens lektors pateica, ka nebūs, Tu taču varēsi uz pusotru stundu pastāstīt kaut ko? Honorārs, protams būs.
Šis vakars. Pasākums noritējis, zvanītājs, aplausu pavadīts, pasniedz man dāvanu maisiņu. Aiznesu to uz biroju, izsaiņoju, a tur - stikla ezis. Kad, pirkstgalos pacēlusies, stūķēju to uz plaukta pie citiem nicinājumam nolemtajiem bēdubrāļiem, pār mani no nezināma cauruma nobira sudraba zvaigznes. Kad beidzu matu purināšanas procedūru, pa durvīm iegāzās projektu vadītājs ar PNA, kurš bija mazāks kā runāts.
- kur pieci lati palikuši? - jautāju
- kā kur? Tavai dāvanai! |
|