| |
[Oct. 21st, 2012|02:38 pm] |
Tartu sagaidīja mīlīgi, tīri, gandrīz pat sterili. Vismaz tajā trijstūrī, kurā bija izvietoti meeting pointi.
Te pirmoreiz sajutu savu integrēšanos rudenī, un šo sajūtu pastiprināja biedējoši skaļi, iracionāli lieli vārnu bari. Viņu valodu saprotu tikpat labi kā igauņu, bet gribētos domāt, ka lamāšanās varētu būt par nenovēršami tuvo ziemu.
Mana patstāvīgā pavadone bija apbrīnojami skaista, zilacaina vienaudze no Islandes ar kuplu, īsu, zeltaini blondu matu rotu, ziemeļnieciski platiem pleciem un tādu stāju, kas piemērota kronēšanas ceremonijai.
- mums rīt vēl daudz darba - viņa pirmā uzsāka sarunas mīlīgā krodziņā - tāpēc pārtrauksim dzert tajā mirklī, kad sākšu runāt angļu valodā bez kļūdām. OK? |
|
|
| |
[Oct. 21st, 2012|11:25 pm] |
Man patīk ceļot vienai, un šo vientulību sargāju kā savu acuraugu. Iespējams, aizvien niansētāk sāku izkopt zaļojošos sociopātijas dīgstus, nezinu. Iespējams, vienkārši tad viss ir vienkāršāk, operatīvāk un brīvāk. Maršruta izvēle, izvēle, kā plānot darbus un laikus ārpus tiem.
Vienīgā vieta, kur sajutos pavisam vietuļa, neomulīgi vientuļa, bija Spānija šovasar, kad, atbalstot galvu pret pelēku sienu ārtvilciena bārā, vēroju pludmales ainas slīdam garām. Saule tikai leca, krāsojot sniegbaltās mājas siltos toņos, un cilvēku trūkums ainavā lika domāt, ka braucu cauri gleznai.
Dzēru šķebinošu apelsīnu sulas padzērienu, un kopā ar to manī pamazām ielija apjausma, ka kādreizējā kampaņa, kur centos visiem būt noderīga, ir pāraugusi daudz vērienīgākā operācijā - iemācīt iztikt bez manis.
Un, šķiet, pamazām sanāk... |
|
|