| |
[Jul. 27th, 2012|02:00 pm] |
Kad Spānijā, kur turējās konstants no rīta +32 līdz vēlam vakaram, kur nebija iespējams basām kājām pāriet pāri pagalmam pat vairākus desmitus metru nokaitētās zemes dēļ, uz meetingiem gāju vieglās kleitiņās. Un neko citu pat nebiju paredzejusi.
Pirmajā dienā brīnījos par vīriešsugas pārstāvjiem, kuri bariem klīda tradicionālajos uzvalkos un kreklos ar garām piedurknēm, bet, kad trešajā dienā biju pilnīgi pazaudējusi balsi ledusaukstajās telpās, sapratu, ka karstums ir pavisam relatīvs jēdziens. |
|
|
| |
[Jul. 27th, 2012|08:38 pm] |
Cik maz man vajag, lai atgūtu līdzsvaru pēc darba nedēļas, no kuras nebija cerību atgūties tuvākajā desmitgadē:
Basas kājas saulrietā baltos spilvenos, izcila grilēta forele, vientulība, iespēja klusēt un apziņa, ka nav nekādu pienākumu nākamās divdesmit četras stundas.
Cerība, ka tā būs. Plus cerība, ka man neviens nezvanīs - man nav spēka runāt.
Skaistākais mirklis pēdējās dienās - aizmigt 23:00 ar apziņu, ka kādi citi naktī negulēs, aiziet uz pasākumu un ieraudzīt, ka puiši ir pastrādājuši tā, kā es neizdarītu nemūžam.
Tas, protams, liecina par vecumu - ir pienācis laiks sev atzīt, ka apkārt ir cilvēki, kas strādā labāk par tevi, un tu pamazām paliec par priekšnieku idiotu, kurš neko nesaprot ne no tehnoloģijām, ne satura.
Bet šī idiota darbs ir ļaut viņiem domāt tā, un turpināt komplektēt talantīgu komandu. |
|
|