| |
[Jul. 18th, 2012|12:17 pm] |
Metas viegls reibonis no apgriezieniem, kurus uzņem dzīve un darbi.
Pagājušā nedēļa bija totāls STOP ar mēģinājumiem atklimatizēties no pēckomadējuma šoka, ko saņēmu, izkāpjot no savas mucas un iebrienot visādās jūrās, okeānos un citās fiziskās un metaforiskās ūdenskrātuvēs.
Kā kulaku uz acs saņēmu apliecinājumus, cik ļoti akmens laikmetā dzīvoju. Gan profesionāli, gan emocionālās inteliģences ziņā, gan domāšanas sistemātiskumā un dziļumā.
Visnotaļ traumatiski.
Tagad domāju, nez, reinkarnēties uzreiz un sākt mācīties no viena stūra jau mātes vēderā, jeb gaidīt nekustoties, kad kā zibens pār mani nāks APGAISMĪBA, kā nu tālāk būt.
Bet primārais jautājums ir : kā lai visu paspēj, kā lai visu paspēj!?! |
|
|
| |
[Jul. 18th, 2012|01:59 pm] |
Parasti nedzēšu numurus no mob. Taisni otrādāk - vācu tos, saglabājot pat randoma zvanītājus.
Bet vienu izdzēsu.
Lai izslēgtu jebkādu iespēju piezvanīt. Kaut nejauši. |
|
|
| |
[Jul. 18th, 2012|09:42 pm] |
- klau, man ir Plāns!!! - teicu Kādam, iespiežot viņu stūrī pasākumā, kura svars pēc divu cilvēku ieraudzīšanas no viegla, gudra un saviesīga zibenīgi mainījās par Stratēģisku. Man no viņa vajadzēja vien svētību, kā arī smadzeņu un klaviatūras darbināšanu kādu triju izolētu stundu garumā
- lieliski! - viņš atbildēja pēc saraustīta triju minūšu skeča manā izpildījumā. - mēs izveidosim komisiju, šī ideja noteikti ir jāizskata padomē, un neliela darba grupa tavā vadībā varētu pastrādāt šajā virzienā... |
|
|